No 13. janvāra līdz 30. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” skatāma fotogrāfa Ulda Brieža izstāde “Brīvam būt”, kas atspoguļo Latvijas kultūras autoritātes visdažādākajos dzīves mirkļos laika posmā no 1966. līdz 2010. gadam. Izstāde koncertzālē tiks papildināta ar nozīmīgiem kultūras cilvēkiem no Liepājas, kopumā veidojot vairāk nekā 80 fotogrāfijas. Interesenti aicināti uz izstādes atklāšanu ar tās veidotājiem sestdien, 13. janvārī, plkst. 17.00.
“Mums ir patiess prieks, ka lielais Meistars fotogrāfijā Uldis Briedis ar savu vērienīgo personālizstādi “Brīvam būt” atgriežas vietā, kurā aizsākās viņa fotogrāfa ceļš. Liepāja ir tā vieta, kurā viņš kaldināja sev tik raksturīgo fotogrāfa rokrakstu un vienlaicīgi dokumentēja sarežģīto laiku pirms atmodas ar Liepāju saistītiem kultūras cilvēkiem,” atklāj izstādes organizatori. “Uldis Briedis diemžēl vairs nav starp mums, bet šīs personālizstādes foto eksponātu izvēlē viņš paspēja ņemt tiešu un aktīvu dalību. Esam pārliecināti, ka viņš un viņa portretētās kultūras personības ir uz ilgu palikšanu Latvijas fotogrāfiju vēsturē.”
Fotogrāfa Ulda Brieža latviešu kultūras personību portreti ir tapuši kā sava laika zīmju, notikumu un gara fotopieraksti. Tiem ir dokumentāls un vienlaikus pārlaicīgs raksturs. To varoņu sejas notvertas neparedzamos brīžos, ļaujot skatītājam sastapties ar radošuma būtību – to iekšējās brīvības sajūtu, kas, neraugoties uz laika ārējo rāmējumu, ir nepārtrauktā sasaistē ar avotu un patiesību.
Radošums ir iekšējās brīvības manifestācija, kas nav ne apklusināma, ne noslēpjama. Tā izlaužas kā tīrradnis arī mirkļos, kad šķietami iespējama tikai zemtekstā. Tā ir brīvība būt un runāt universālajā zīmju, simbolu, tonalitāšu, triepienu, daudzpunktu un skaņas valodā.
Izstādē skatāmi Imanta Ziedoņa, Raimonda Paula, Mirdzas Martinsones, Katrīnes Pasternakas, Mārtiņa Brauna, Ulda Stabulnieka, Ērika Hānberga, Egona Līva, Haralda Sīmaņa un citu personību portreti. Tie iemieso sajūtu par Latviju, kas mājo mūsu katra zemapziņā, nodota no paaudzes paaudzē, bet kuru ik pa mirklim pazaudējam ikdienišķumā. Un par kuras trauslumu mums skarbi un tieši atgādina realitāte.
Uldim Briedim fotogrāfijā galvenā ir patiesība. Doma, kas atklājas caur žestu, acu skatienu, matu šķipsnu, gaismēnu, smaidu, pusvārdā sastingušu zilbi, asaru. Viņš pats par laika nogriezni, kurā dzīvo viņa varoņi – laikabiedri un draugi, saka: “Tas bija kā starta šāviens cilvēku brīvībai.” Neierobežotai, absolūtai, kurā visas iespējas ir klātesošas. Tāds brīvības kulminācijas brīdis iespējams tikai mirkļos, kad sakrīt abi apstākļi – iekšējā brīvība ir sinhronitātē un sinerģijā ar ārējo.
Viņam vienmēr bijis svarīgi notvert savu portretējamo objektu tādu, kāds viņš ir – konkrētajā mirklī un laiktelpā. Un tam reizēm ir veltītas neskaitāmas stundas laika – vienkārši esot klāt, sarunājoties, vērojot, netraucējot, ļaujot cilvēkam būt. Kā saka viņš pats, vērošana ir pirmais priekšnoteikums. “Lai tu pietuvinātos cilvēka esībai, tev ir jāvēro. Izskats, rakurss, žesti, kā mainās gaisma, poza, grimases. Tas viss plūst cauri galvai kā straume. Kad es fotografēju, man nav brīva mirkļa. Kaut reizēm ārēji šķiet, ka esmu kameru pacēlis tikai dažreiz.”
Skatoties Ulda Brieža uzņemtajos portretos, mēs it kā atkal no jauna pieredzam vēsturi. Un zināšanas. Arī par sevi.
Foto: Publicitātes
