Piektdien, 17. martā, plkst. 19.00 Lielajā ģildē ar koncertprogrammu “Haidna simfonijas un itāļu renesanse” pēc piecu gadu pātraukuma pie saviem klausītājiem Rīgā atgriežas izcilā itāļu vijolniece, Londonā bāzētā Eiropas kamerorķestra koncertmeistare un orķestra Spira Mirabilis dibinātāja Lorenca Borrani (Lorenza Borrani). Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem Borrani klausītājiem piedāvās iepazīt renesanses laikmeta skanisko kultūru itāļu komponista Bruno Madernas traktējumā un Vīnes Klasicisma dižgara Jozefa Haidna simfonijas.
Lorencas Borrani pirmā tikšanās ar Sinfonietta Rīga mūziķiem un vienlaikus arī viņas debija Lielajā ģildē norisinājās 2017. gada rudenī. Tas neapšaubāmi bija notikums, kas pirms pieciem gadiem sajūsmināja ne vien koncerta klausītājus, bet raisīja pozitīvi spraigas diskusijas arī mūzikas kritiķu aprindās. Latvijas Radio 3 “Klasika” recenziju raidījumā “Post Factum” muzikologs Orests Silabriedis tolaik dalījās savā vērojumā: “…arī pašu mūziķu atsauksmes apliecināja to, ko no malas varēja skaidri redzēt – viņi bija ārkārtīgi sajūsmināti par šo piedzīvojumu un pilnā mērā varēja izbaudīt gan vislielākos forte, gan visklusākos piano. Turklāt man šķiet, ka Haidna īpatnējā humora daba viņa mūzikas atskaņojumos ne vienmēr tiek pietiekami uzsvērta. Manuprāt šoreiz tas tiešām notika.”
Arī šajā reizē, gatavojot programmu koncertam Rīgā, Borrani pievērsusies sev tik raksturīgajiem muzikālo cilmju, metamorfožu un universālo kopsakarību meklējumiem, pāršķirstot Eiropas muzikālās vēstures lappaspuses. No vienas puses te atrodami viņas tautieša, ievērojamā 20. gadsimta diriģenta un komponista ar plašu interešu loku - Bruno Madernas renesanses mūzikas pārlikumi kamerorķestrim, no otras puses – dižā Vīnes Klasiķu ciltstēva Jozefa Haidna simfonijas.
Bruno Madernas vārds saistāms ar nozīmīgām reformām itāļu 20. gadsimta muzikālajā kultūrā. No vienas puses viņa pasaules izjūtu veido pieaugšana un studiju gadi fašistiskās Itālijas bezierunu monokulturālismā, no otras – absolūtas brīvības lidojums jau pēc Otrā Pasaules kara, apmeklējot Darmštates Starptautiskos Jaunās mūzikas vasaras kursus, kuros viņš iepazīstas ar lielākajiem sava laikmeta muzikālajiem vizionāriem - Džonu Keidžu, Karlheincu Štokhauzenu, Luidži Nono, Pjēru Bulēzu un Olivjē Mesiānu.
Viena no Madernas muzikālajām stihijām ir vēsturiskās mūzikas pētniecība un recepcija mūsdienu kultūrtelpā. Lorenca Borrani piedāvā ielūkoties divos Madernas aprobētos senās mūzikas foliantos - “Līksmes mūzikā” vijolei, obojai un stīgu orķestrim no “Ficviljama virdžināla grāmatas” (Fitzwilliam Virginal Book)
un “Odhekatonā” no Otaviāno Petruči polifoniju krājuma “Harmoniskas mūzikas simts dziesmas”.
Jozefa Haidna, un vienlaikus simfoniskās mūzikas, evolūcijas ceļus koncertā iezīmēs divas dažādos periodos tapušas simfonijas. Autora Domažora simfonija Nr. 56 pabeigta 1774. gadā un iezīmē noslēguma fāzi eksperimentiem un atklājumiem bagātam trīs gadus ilgam periodam. Šajā simfoniskajā audeklā autors veicis virkni vērtīgu jaunievedumu. Šajā pašā skaņkārtā tapusī arī 90. simfonija; tā pieder laikam, kurā Haidns savu simfonisko arhitektoniku ir novedis teju līdz pilnībai. Šī ir viena no trim simfonijām, kas tapusi 1788. gadā pēc Oņjī grāfa pasūtījuma, neilgi pirms leģendārā Londonas perioda.
Itāļu vijolniece Lorenca Borrani (dzimusi 1983. gadā Florencē) ir plaši pazīstama kā daudzu izcilu orķestru atskaņojuma vadītāja un koncertmeistare, kā arī apdāvināta kamermūziķe. Ar vien sev raksturīgo vitalitāti un spēju uzsūkt daudzveidīgu muzikālo substanci, viņa sevī iemieso 18. un 19. gs. ceļojošo virtuozu ģenialitāti, tāpēc nav jābrīnās, ka Lorencu šodien redzam nozīmīgākajos Eiropas muzikālajos centros - Milānā, Vīnē, Parīzē, Londonā, Berlīnē. Kā izcila soliste un koncertmeistare Lorenca ir cieši saistīta ar daudziem dižiem mūslaiku diriģentiem - Lorinu Māzelu un Klaudio Abado, Trevoru Pinnoku un Nikolausu Arnonkūru. Kā Eiropas Kamerorķestra (CEO) koncertmeistare Lorenca ir koncertējusi kopā ar tādiem spožiem atskaņotājmāksliniekiem kā Bernardu Haitinku, Vladimiru Aškenazi un Vladimiru Jurovski.
Arī kamermūzikā Lorenca aizvien spējusi sevi pierādīt kā augstākās raudzes mūziķi. Viņa ir sadarbojusies ar vijolniekiem Izabellu Faustu, Kristianu Teclafu, Danielu Houpu un Žanīnu Jansenu, pianistiem Helēnu Grimo, Andrāšu Šifu, Pjēru-Lorānu Emāru un Irīnu Šnitki. 2007. gadā kopā ar vairākiem draugiem-mūziķiem, Lorenca nodibināja unikālo Spira Mirabilis – orķestri, kas kļuvis par vienu no mūslaikos nozīmīgāko muzikālo laboratoriju un muzikālo paradigmu lauzēju.
Lorenza spēlē 1745. gadā Venēcijā izgatavoto Santo Serafino vijoli, ko māksliniecei lietošanā nodevis Fondazione Pro-Canale di Milano fonds.
Foto: Publicitātes
