Arhitekti: Marta Staņa, Imants Jākobsons
Dailes teātris ir profesionāls latviešu teātris, dibināts 1920. gadā Rīgā, ēkā Lāčplēša ielā 25, kur tagad darbojas Jaunais Rīgas teātris. Dailes dibinātājs un galvenais režisors līdz 1965. gadam bija Eduards Smiļģis; sadarbībā ar viņu arhitekte Marta Staņa (1913–1972), uzvarēdama projektu konkursā, 1959. gadā radīja ēku Brīvības ielā 75, kas ir spilgts sešdesmito gadu internacionālā funkcionālisma arhitektūras paraugs Latvijā. Dailes teātris bija nozīmīgākā celtne arhitektes mūžā, lai gan tās būvniecības nobeigumu 1976. gadā viņa nepieredzēja. Pie ēkas kopā ar Staņu strādāja arhitekti Imants Jākobsons (1934–1993) un Haralds Kanders (1927).
Ēkai raksturīgs konsekvents, pēc funkcijām diferencēts apjomu kārtojums un plašas, savstarpēji sapludinātas telpas. Teātra galveno fasādi veido stiklots skatītāju foajē, izstiepts gar Brīvības ielu. Virs tā – skatītāju zāles gala sienas akcents – tēlnieka Ojāra Feldberga plastiski interpretētais teātra logotips. Plašajā priekšlaukumā ar gaišajām betona un stikla virsmām kontrastē tumšu ķieģeļu kasu vestibils. Kopumā ēku raksturo brutālisma estētika.
Lielās skatītāju zāles amfiteātrī ir 944 vietas, darbojas arī Mazā zāle un Kamerzāle. Skatuves daudzveidīgas izmantošanas iespējas nodrošina piecpadsmit mazāki (3 x 3 m) vertikāli pārbīdāmi laukumi tās priekšplānā un divi lielāki (3 x 9 m) pārbīdāmi laukumi dziļākā plānā. Aizmugures kabatā atrodas izbīdāma platforma ar grozāmu 14 m diametra riņķi un pretējā virzienā rotējošu gredzenu ap to. Arī skatuves proscēnijs jeb priekšdaļa ir transformējams.
Marta Staņa ir unikāla personība Latvijas kultūras vēsturē – arhitekte, mēbeļu un interjera dizainere. Jaunā sieviete līdz 1950. gadam bija funkcionālisma protagonista Latvijā, LU Arhitektūras fakultātes profesora Ernesta Štālberga asistente; tad viņa līdz ar citiem modernisma aizstāvjiem cīņā pret Staļina retrospektīvo arhitektūru bija spiesta no augstskolas aiziet. Arhitekte sameklēja darba vietu, kur varēja strādāt mazākā partijas funkcionāru uzraudzībā. Tāds bija zvejnieku kolhozs Zvejniekciemā, kur pēc viņas projektiem ir uzcelts kultūras nams, vidusskola un dzīvojamās ēkas.
M. Staņa strādāja par pedagoģi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur bija viena no interjera nodaļas dibinātājiem. Daudzus mēbeļu un interjera ansambļus, tostarp arī demokrātiskus, orientētus uz plašu patēriņa loku mazmetrāžas dzīvokļos, arhitekte radīja kopā ar tekstilmākslinieci Ernu Rubeni.
"Mīļā Marta, mani vienmēr Tavs lielais vēriens ir valdzinājis, bet pati Tu biji, labā vārda nozīmē, vienkāršs cilvēks." Šos vārdus ir teicis arhitekts Aleksandrs Birzenieks kolēģes piemiņas izstādē. M. Staņas autoritāte pasaules arhitektūrā bija slavenais brazīlietis Oskars Nīmeijers (1907). Abus arhitektus vieno novatorisms, plastiskās saceres brīvība un atraisītība.
Avots: www.kulturaskanons.lv
| Tweet |
|
