Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē 23.aprīlī pirmizrādi piedzīvos Žana Anuija luga „Antigone” Elmāra Seņkova režijā.
Franču dramaturgs Žans Anuijs 20. gadsimtā piedāvāja pārrakstīt senos mītus un sengrieķu traģēdiju sižetus, lai pārbaudītu to dzīvotspēju mūsdienu cilvēka pasaules izpratnē - Antigone ir gatava pretoties valdnieka Kreona aizliegumam ar godu apglabāt viņas kaujā kritušo brāli un riskēt ar dzīvību, tāpēc ka viņas sirds tā liek. Vai 21. gadsimtā joprojām eksistē sirds likumi? Un kādos brīžos tie stājas spēkā?
Lomās: Maija Doveika, Marija Bērziņa, Gundars Grasbergs, Artis Drozdovs, Sanita Pušpure un Uldis Siliņš.
Scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu māksliniece Marija Rozīte, Edgara Mākena muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Franču dramaturgs Žans Anuijs dzimis 1910. gadā netālu no Bordo. Viņa tēvs bijis skroderis, bet māte spēlējusi vijoli kazino orķestrī Arkašonas kūrortā. Jau no bērnības jūsmojis par teātri, rakstījis ludziņas. Skolas izglītību Anuijs guvis Parīzē, kur vēlāk studējis arī tieslietas. Viņa pirmā darbavieta bijusi reklāmas aģentūra, kur viņš rakstījis informatīvus tekstus un komisku filmu scenārijaus. Īsu brīdi bijis arī leģendārā franču aktiera un režisora Luija Žuvē privātsekretārs Elizejas lauku komēdijas teātrī.
Līdzīgi daudziem jauniem censoņiem Anuijs jaunības darbos mēģina teātri iepludināt dzīvē, tādējādi pakļaujot saturu un būtību teatralitātes elementiem. Par spīti pirmo lugu neveiksmei, Anuijs stūrgalvīgi nolemj veltīt savu dzīvi teātrim. Panākumi atnāk 1937. gadā līdz ar lugu “Pasažieris bez bagāžas”. Anuija popularitāte turpmākos pārdesmit gados strauji izplatās ne tikai Francijā, bet tālu aiz tās robežām, viņš uzskatāms par vienu no produktīvākajiem franču literātiem pēc 2. pasaules kara.
Anuija iedvesmas avots un profesionālais paraugs meklējams Žana Žirodū un Luidži Pirandello darbos, kuri atsakās no reālistiskā teātra tradīcijas. Arī Anuijs par primārām estētiskām vērtībām savā daiļradē izvirza dzejas valodas spēku, fantāziju, iztēli un nesaudzīgu atklātību, attēlojot nozīmīgākos aspektus cilvēka dzīvē. Aizrāvies ar dramaturģiju, Anuijs aizvien biežāk piedalās savu lugu iestudējumos, kamēr sāk nodarboties režiju arī pats. Viņš bijis ne tikai teātra, bet arī kinorežisors.
Kaut arī Anuijs pats sagrupējis savas lugas vairākās kategorijās, atkarībā no tajās dominējošā toņa un intonācijas – rozā, melnās, dimanta, asās, kostimētās un baroka, tajās visās ir padziļināts ieskats cilvēka būtībā. Viņa varoņi ir dumpinieki, kas cīnās tīra ideālisma vārdā pret kompromisiem, uz kādiem cilvēks allaž ir gatavs ģimenes, sociālā stāvokļa vai savas pagātnes dēļ. “Antigone” pieder pie “melno lugu” grupas, kur galvenais varonis savus ideālus var nosargāt, tikai izvēloties nāvi.
Žans Anuijs sarakstījis vairāk nekā 30 lugas, nozīmīgākās no tām - “Zagļu karnevāls” (1932), “Antigone”(1942), “Ielūgums pilī” (1947), “Toreadoru valsis” (1951), “Cīrulītis” (1952), “Mēdeja” (1953).
Žans Anuijs miris Šveicē, Lozannā, 1987. gadā.
Foto: Publicitātes
