No 16. marta Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē Artūra Dīča luga “Ričards. Nekā personīga” teātra mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova režijā.
Anotācijas vietā – mirklis pirms lugas sākuma tās galvenā varoņa dzīvē: “Jūs no rīta pieceļaties. Telefons blakus. Paņemat to. Atverat to. Uzzināt, kam pa nakti esat paticis, kas jūs komentējis. Tad atverat ziņas. Karš. Cenas. Trauksme. Nē, to labāk izslēdzam. Atkal sociālie tīkli. Visi tik smaidīgi, visiem viss labi. Aizdomīgi. Divas pasaules vienā telefonā. Kaut kāds liekulīgs tas telefons. Labāk nelietošu, aizsviedīšu. Pievērsīšos savai partnerei. Jā, viņa ir gultā. Blakus. Vēl guļ. Viņa mani mīl. Viņa katru sekundi domā par mani. Viņas dzīves mērķis ir mana laime. Viņa ir manis papildinājums un tādēļ es viņu mīlu. Tikpat stipri kā sevi. Brīnišķīga lieta tie dzīves partneri. Daudz uzticamāki nekā telefoni. Tik žēl, ka vēl guļ. Jāpaņem telefons. Cits sociālais tīkls. Tur daudz ziņu. Tā parasti nav. Pārsteigums. Atveru. Lasu, un izrādās, ka esmu deģenerāts, kuram šai pasaulē nav vietas. Visi to zina un dziļi sirdī vienmēr ir zinājuši. Visi. Izņemot mani pašu.”
Režisors Elmārs Seņkovs: “Šoreiz man interesē caur divu cilvēku attiecību modeli apskatīt manipulācijas tēmu. Attiecībās vardarbība reizēm ir ļoti nemanāma. Līdz brīdim, kamēr kāds par to sāk runāt. Un tas ir pareizi. Problēmu, ko vajadzētu mācēt risināt pašiem, mēs nododam sabiedrības rokās. Bet par soģiem paliekam mēs – skatītāji, sociālie tīkli, visi, kam nav slinkums izteikt savu viedokli. Bet kur paliek objektīvā patiesība? Vai sabiedrībai?
Tas būs kā trilleris, kurā mums, skatītājiem, būs iespēja saprast, kur slēpjas divu cilvēku attiecību problēma un kurš bija vainīgs pie tā, ka negaidīti tiek publicēts video ar vardarbības pazīmēm. Kurā brīdī varmāka kļūst par upuri? Un otrādi?
Vai varmākam ir tiesības ieņemt upura lomu un kādus instrumentus viņš izmanto, lai radītu mūsos līdzpārdzīvojumu. Varmācība nav attaisnojama. Bet vai varmākam vispār ir dotas tiesības uz aizstāvību? Ko darīt? Uzklausīt viņu? Saprast? Vai izdzēst no sabiedrības uz visiem laikiem? Vai arī tā nebūs varmācība no mūsu puses šajā atvērtajā un humānajā telpā?”
Scenogrāfs Reinis Suhanovs: “Teātrī ir lieliska iespēja strādāt ar visa veida telpām vairākās dimensijās – fizisko, asociatīvo vai poētisko telpu. Šoreiz mēs strādājam ar Latvijas sociālo vidi un aktualizējam tās telpu. Lugas tēma par agresiju ģimenes vidē uzkurina Latvijas sabiedrību, tā liek veidot linča tiesu un pašrocīgu vajāšanu.
Izrāžu dienās Nacionālā teātra publiskā telpa pārtaps par izstāžu telpu, kurā ar vēsturiskajiem tēliem sarunāsies mūsdienu mākslinieka Kristiana Brektes izstādes darbi. Arī Brekte ir piedzīvojis vardarbību, bet – pret savu mākslu. Krāsas pleķi uz viņa gleznotā murāļa – gluži kā šīs izrādes plakātā esošā sieviete ar uzsisto aci vai manifestācijas gājiena dalībnieks ar izšķīdušu kaku maisiņu uz muguras.”
Radošajā komandā atkal tiekas populārās mūsdienu komēdijas “Arī vaļiem ir bail” radošā komanda: dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, pievienojusies kostīmu māksliniece Berta Vilipsone.
Lomās: Arturs Krūzkops, Laura Siliņa, Kārlis Reijers, Ieva Aniņa, Egils Melbārdis, Jānis Āmanis, Daiga Kažociņa, Daiga Gaismiņa, Juris Lisners, Līga Zeļģe.
Foto: Publicitātes
