16.martā, Rīgā, klubā Kino, pasākuma "Amber Muse Gathering" ietvaros kā galvenais viesis uzstāsies Peter Horrevorts.
Peter Horrevorts - viņa mūziku gaida, viņa mūziku mīl, starp viņa uzticamajiem faniem ir augstākā kaluma zvaigznes – Carl Cox, Sven Väth, Adam Beyer un citi.
Bogdans Tarans intervēja Holandes mūziķi savā globālajā radio šovā „Dance Box”:
Pīter, es daudzām jaunajām elektroniskās deju mūzikas zvaigznēm jautāju par laiku, kad viņi iepazinās ar šo mūzikas virzienu?
Kad man bija astoņi gadi, mana drauga vecākais brālis iedeva man paklausīties agrīnā house miksu ierakstus, kur bija ierakstīta parasta un skaļa mūzika, bet man tā nepatika. Vēlāk es pievērsos skarbākam stilam – acid un hardcore, un sāku attīstīt savu muzikālo gaumi, interesējos par dziļāko mūzikas pusi. Un tā es nonācu pie techno. Starp citu, arī mana mamma daudz klausījās house ierakstus, kad es biju maziņš...
Vai tava mamma ir mūziķe?
Nē, vienkārši viņai patika klausīties deju mūziku, kad, piemēram, uzkopa mājas. Viņa nedaudz spēlē ģitāru, bet pārsvarā aizraujas ar vizuālo mākslu.
Starp deju mūzikas producentiem ir maz tādu, kuriem ir muzikālā izglītība. Kā ir ar tevi?
Kad pirmo reizi iekļāvos mūzikā un mēģināju radīt savus ierakstus, man nebija nekādas izglītības, tā bija mēģināšanas un kļūdu metode. Bet, kad es sāku izdot savus ierakstus 2003.gadā, nolēmu studēt mūzikas producēšanas un menedžmenta kursā. Pirms gada es pabeidzu mācības, un tagad man ir diploms. Bet tas nebija kurss par mūzikas teoriju, drīzāk ar vadību saistīta programma.
Tavā oficiālajā diskogrāfijā pirmais ieraksts datēts ar 2005.gadu , bet teici, ka sāki izdoties 2003.gadā...
Jā, līdz tam brīdim es izdevos ar dažādiem vārdiem, piemēram, kā Forcesupreme es izdevu 3 ierakstus. Vēlāk ar pseidonīmu Oliver Shine es taisīju tech-trance-progressive plates. Un pirms septiņiem gadiem es nolēmu, ka ir pienācis laiks izmantot savu īsto vārdu.
Neskatoties uz to, tava pirmā albuma iznākšana nelika gaidīt pārāk ilgi. Kā tev izdevās tik ātri sacerēt albumu un parakstīt to izdošanai pie Kanzleramt?
Lieta tajā, ka iepriekš es rakstīju mūziku ievērojami ātrāk kā šobrīd, jo nepievērsu īpašu uzmanību skanējumam, tehnikai un aranžējumam. Man pietika ar vienu dienu, lai uzrakstītu treku. Tagad ir savādāk: darbam ar detalizācijām un skanējumu aiziet ļoti daudz mana laika. Reizēm pat pārāk daudz laika, jo ar šo procesu ir viegli aizrauties un aizmirst par pašu mūziku... Pie tam, tajā laikā man bija daudz sagataves, no kurām kopā ar Kanzleramt menedžeri Heiko Lauksu atlasījām labākās, un es tās pabeidzu pāris nedēļās. Atzīšos, ka tie laiki man patika labāk, jo tajā laikā es nebiju tik kritisks pret sevi un vairāk domāju par mūziku, nevis tehniku un detaļām. Šobrīd, kad strādāju ar remiksiem, piemēram, taisu apmēram kādas 10 versijas un bieži nokavēju visus nodošanas termiņus, jo neesmu apmierināts ar rezultātu. Bet ierakstu kompānijas neņem ļaunā, jo zina, ka saņems labu rezultātu. Varu saukt sevi par perfekcionistu.
Nesen spēlēji Austrālijā. Pastāsti par turienes kultūru.
Austrālijas skatuve ļoti atšķiras no Eiropas un vispār no jebkuras citas, ko esmu pieredzējis. Ņemot vērā to, cik viņi ir attālināti no visas pasaules, viņi attīsta savu unikālo stilu: tur ir daudz talantīgu mūziķu un dīdžeju, bet publika ir ļoti uzticama un atvērta mūzikai, tā kā var spēlēt pilnīgi dažādu stilu ierakstus. Austrālijā esmu bijis jau 2010.gadā, un toreiz ieguvu daudz kontaktu. Šajā reizē ar jaunajiem draugiem devāmies uz Rainbow Festival krūmājā netālu no Melburnas. Varu to saukt par vienu no labākajiem festivāliem, kurus jelkad esmu redzējis. Tur ir pavisam brīvi tikumi: nekādas apsardzes, nekādu ierobežojumu, nekādu nožogojumu... Brīnišķīgi redzēt, ka nevienam nerodas problēmas, visi bauda mūziku un paši sevi, tas ir kā hipiju festivāls. Mēnesis, ko pavadīju tur bija piesātināts, es spēlēju klubos Sidnejā, Melburnā, Jaunzēlandē un atkal gatavojos doties uz turieni novembrī.
Pagājušajā gadā ierakstīji daudz lielisku treku un remiksu. Kā veicas darbos šobrīd?
Esmu apsolījis sev, ka tik daudz neremiksēšu kā iepriekšējos divos gadus, jo, kā jau teicu, pārāk rūpīgi pieeju producēšanas procesam, tāpēc man pavisam neatliek laika savai mūzikai. Šogad gribu ierakstīt jaunu albumu, kas iecerēts izdošanai uz diviem diskiem: viens vairāk deju zālēm, otrs – easy listening. Šobrīd jau varu eksperimentēt ar vairākiem mūzikas stiliem, lai parādītu cilvēkiem, uz ko esmu spējīgs... Tāpat šobrīd esmu aizņemts ar projektu no malas, kas saucas Obscure. Tā ir klubu iekārtu izstrāde, kas ļaus strādāt ar surround skaņu un attēlu. Šajā virzienā nav nekādu robežu fantāzijai un iecerēm, tā kā es pilnībā ienirstu šajā projektā.
Nobeigumā es vēlos, lai tu nosauktu deju mūzikas ierakstu, kurus vienmēr vari nospēlēt savā setā un tas noteikti nostrādās.
Es ilgi domāju, jo izvēlēties kādu vienu ir diezgan grūti. Bet viens no maniem favorītiem ir „Fly Life” no Basement Jaxx. Es līdz šim to spēlēju un izjūtu tās pašas sajūtas, kā tad, kad to izdzirdēju pirmo reizi 90-to gadu beigās. Un deju zālē vienmēr ir jautrība, kad skan šī visu laiku klasika.
