Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar izdevniecību “Zinātne” izdevis grāmatu “Muzeja vēstures mirkļi Turaidā”, kurā apkopoti Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes raksti, ziņojumi, uzrunas un intervijas, kas radītas vairāk nekā 35 gadu garumā.
Grāmatu papildina ieskats muzejrezervāta notikumu hronikā, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša ievads un LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētnieka Gunta Zemīša priekšvārds. No vēstures izpētes viedokļa rakstu krājums ir nozīmīgs avots, kas apliecina, ka muzeja vadība un attīstība ir radošs un mainīgs process, un ik pēc noteikta laika tajā var ieraudzīt izmaiņas, pat pretrunas par atsevišķiem jautājumiem, ko radījuši daudzi un dažādi apstākļi.
Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne: “Vēstures mirkļi, tāpat kā notikumi un dzīves mirkļi nedokumentēti zūd ļoti ātri un aiziet nebūtībā. Pārmaiņas ir dzīves neatņemama daļa, un tās notiek visās jomās. Arī muzeji ir meklējuši jaunas pieejas un veidus, jaunas zināšanas mūsu kultūras mantojuma saglabāšanā un skaidrošanā. Kas, kā un kāpēc Turaidā mainījās darbs no novadpētniecības muzeja uz muzejrezervātu, un, kas padarīts muzejrezervātā vairāk nekā 30 gados, to var izsekot rakstu krājumā “Muzeja vēstures mirkļi Turaidā”. Muzejrezervātā paveiktajam, it īpaši par Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanu, arī pēc šīs publikācijas vēl paliek daudz nepateiktā, nesistematizētā, un tam turpmāk būtu jāvelta citi pētījumi. Kultūras mantojuma izpētes un saglabāšanas laukā Atmiņas institūcijās esmu nostrādājusi vairāk nekā 53 gadus. Piecus gadus no tiem arhīvā Siguldā par zinātnisko līdzstrādnieci un 47 gadus Turaidā – no 1973. gada janvāra līdz 1988. gada septembrim par Siguldas novadpētniecības muzeja direktori un kopš 1989. gada par Īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – Turaidas muzejrezervāta direktori.
Mans spēka un zināšanu avots ir bijusi Turaida, Turaidas kā apdzīvotas vietas vēsture, skaistā Gaujas senielejas ainava, ko ik dienas vēroju ceļā no Siguldas uz Turaidu, un cilvēki man līdzās, ar kuriem kopā strādāts. Mani vienmēr ir iedvesmojusi latviešu tautas vēsture, tautasdziesmu pasaule, viduslaiku kultūra, tradīcijas, nemitīgās pārmaiņas, saglabātais kultūras mantojums, muzejnieku un kultūras mantojuma speciālistu prasme to atklāt un saglabāt.
Grāmatā var izsekot procesam, kā sākumā neliela iecere vai ideja ikdienas darbā pamazām pārtop nozīmīgā un realizētā projektā. Te var lasīt arī publiski pausto par to, kā veidojās muzejrezervāts. Kā soli pa solim, gadu no gada, gūstot jaunas atziņas, tiek veidota Turaidas kultūrtelpa, kuru lūkot brauc simtiem tūkstoši. Tas viss tika īstenots kopā ar muzejrezervāta darbiniekiem, sadarbībā ar daudziem speciālistiem ārpus muzeja un ļoti plašu sabiedrības atbalstu. Jau uzsākot darbu muzejā 1973. gadā, bija cieša apņemšanās pētīt Latvijas vēsturi, sabiedrības dzīvi tūkstošgadu periodā, nekoncentrējoties, tikai uz varas un augstmaņu dzīves stāstu, bet parādīt sabiedrības kopumu, tā radītās materiālās un garīgās vērtības.
Es vēlu ikvienam strādāt garus darba gadus vienā vietā un vienā profesijā. Ticiet man, tas ir tik interesanti – redzēt vietas, jo īpaši ar kultūras mantojumu tik bagātas vietas kā Turaida dzīvi daudzu gadu garumā, sajūtot šīs vietas tūkstošgadu elpu un saudzējot paaudzēs radīto. Kultūrtelpa mainās reizē ar tajā ieguldīto darbu, un tu mainies reizē ar viņu un līdz ar tiem, kuri ir darījuši šo darbu. Turaidas, tāpat kā Latvijas kultūras mantojuma izzināšanai un saglabāšanai nav pabeigtības robežu. Arī turpmāk tas saglabājams, pētāms ar prieku un lepnumu par tā neizmērojamo bagātību”.
Foto: Publicitātes
