Latvijas Kinematogrāfistu savienība izplatījusi manifestu, raksturojot bēdīgo situāciju industrijā.
Mēs, Latvijas kinematogrāfisti, pieprasām atjaunot filmu nozares finansējumu atbilstoši dzīvotspējīgas filmu industrijas nodrošināšanai. Un mēs pieprasām to darīt nekavējoties, nevis solīt kādu varbūtēju gaišāku nākotni pēc desmit gadiem. Var gadīties, ka tad palīdzība vairs nevienam nebūs vajadzīga.
Lai Latvijā ražotās filmas varētu pilntiesīgi ieņemt savu vietu pasaules kultūras kontekstā, ir nepieciešama filmu industrija. Ir jābūt atbilstošai filmu ražošanai gan apjomā, gan tehnisko līdzekļu pieejamībā.
Latvijas filmām vienmēr būs nepieciešams valsts atbalsts, jo mūsu zeme ir tik maza, cik tā ir, un mūsu tauta nav skaitliski liela.
Lai Latvijā ražoto filmu kvalitāte atbilstu pasaules vai vismaz Eiropas standartiem, ir nepieciešama mūsu valsts izmēram atbilstoša filmu industrija.
Visu atjaunotās valsts neatkarības laiku Latvijas filmu nozare ir turēta ekstrēmas nabadzības apstākļos, nemitīgā cīņā par izdzīvošanu. Ne visām studijām tas ir izdevies. Nu beidzot Latvija filmu nozares finansējuma apjomā ir nonākusi pēdējā vietā Eiropā.
Gadiem ilgi dažādas mūsu valsts valdības ir daudz stāstījušas par eksporta atbalstīšanu.
Latvijas filmu industrija jau sen eksportē gan savu produkciju, gan pakalpojumus.
Visas Latvijas valdības gadu no gada skaidro, cik labs ir intelektuālo produktu eksports.
Filmu eksporta pamatprincips ir - filmu demonstrēšanas tiesību pārdošana, pašu produktu paturot Latvijā.
Savukārt pakalpojumu eksports nodrošina Latvijā darba vietas un ārvalstu finansējuma ieplūšanu Latvijā, tā palīdzot tautsaimniecībai.
Visas Latvijas valdības gadu no gada runā par ekoloģiski tīrām ražotnēm, kas nepiesārņotu apkārtējo vidi.
Filmu industrija nerada nekādu piesārņojumu.
Visas Latvijas valdības gadu no gada slavē un skaistos vārdos atbalsta inovācijas.
Valsts finansējumu nav iespējams izmantot, lai iegādātos ražošanas līdzekļus. Tādi ir noteikumi. Tomēr gadu no gada filmu industrija atrod līdzekļus, lai neatlaidīgi uzlabotu tehnisko aprīkojumu un apgūtu jaunas tehnoloģijas, tā produkta kvalitātes līmenī neatpaliekot no pasaules lielvalstīm un dažkārt tās arī apsteidzot.
Un kas Latvijas filmu industrijai par visu augstāk minēto sniegumu tiek?
Tik skaisti vārdi, vārdi, vārdi...
Mūsu valdība apgalvo, ka filmu ražošana ir pārmērīgi dārga.
Tomēr gadu no gada viss Latvijas kino gada budžets ir mazāks nekā vienas Saeimas sēdes izmaksas.
Savulaik Saeimas darba neefektivitāte noveda pie tā, ka Prezidentam nācās Saeimu atlaist.
Savukārt Latvijas filmas neatlaidīgi gadu no gada saņem starptautisku atzinību.
Mūsu zemes iedzīvotājiem piemīt neparasta pacietība. Vairāk kā divdesmit gadus mēs, Latvijas kinematogrāfisti, esam pacietīgi gaidījuši un cīnījušies par savu izdzīvošanu, zaudējuši daudzus labus speciālistus, bet tomēr, par spīti nabadzībai, pūlējušies turpināt filmu nozares ceļu un attīstību.
Taču tagad tas ir aizgājis jau par tālu. Ļoti tuvu ir brīdis, kad var vairs nebūt Latvijā uzņemtu filmu.
Tauta kļūst kliba, ja tai atņem kādu no kultūras nozarēm.
Kopš neatkarīgas valsts atjaunošanas Latvijā atkal ir vārda un izpausmes brīvība. Tai skaitā radošā darba brīvība. Tikai ne kinematogrāfistiem. Mums visiem, filmu veidotājiem – režisoriem, scenāristiem, operatoriem, māksliniekiem, grimētājiem, gaismotājiem, rekvizītoriem un tā tālāk, un tā joprojām patiesībā ir liegts strādāt savā profesijā. Šodienas Latvijas valsts filmu industrijas budžets ir pielīdzināms aizliegumam darboties šajā nozarē. Vai tas ir normāli Eiropas Savienībā? Vai tā nav mērķtiecīga Latvijas filmu nozares iznīcināšana? Vai tas ir pieņemami brīvā un neatkarīgā Latvijā?
