Izdevniecība Mansards laidusi klajā Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā sagatavoto krājumu (Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Grāmatu veido divas daļas. Pirmajā iekļauti Ulda Neiburga un Vitas Zelčes raksti, ka arī Lauras Ardavas, Didža Bērziņa un Gitas Siliņas kopraksts par karavīru dienasgrāmatām. Grāmatas otrajā daļā lasāmas
Grāmata ir ļoti izsvērta un pat uzkrītoši neitrāla. Ar neitrālu attieksmi apskatītas abas karojošās puses, saudzīgi izturoties pret abu pušu karotājiem un pat demonstrējot matemātisku ekvivalenci izvēlēto dienasgrāmatu skaitliskajā attiecībā: trīs padomju pusē – trīs vācu pusē.
Jāpiekrīt, ka liecības, vēstules un dienasgrāmatas, kas tapušas konkrēto notikumu laikā, ir ar daudz lielāku vēsturisko ticamību nekā tā atmiņu memuāru literatūra, kas rodas pēc garākas laika distances. Par šo jautājumu lieliski izteicies Orlando Faidžīss grāmatā Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievija (Zvaigzne, 2010, 852.–855. lpp.). Orlando Faidžīss raksta, ka pēc tam, kad sākās atklātības laikmets un nekas vairāk nedraudēja, un bijušie sāka rakstīt savas atmiņas par GULAG laikiem, tad tās vairs nav vēstures liecības. Rakstot atmiņas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, bijušie ieslodzītie savās atmiņās izmanto J. Ginsburgas, A. Solžeņicina vai V. Šalamova darbu sižetus, kurus aizpilda ar sev zināmiem uzvārdiem un savu nometņu nosaukumiem.
Ir notikusi zināma mīta izveide, un atmiņas, kas top pēc tam, kad mīts ir radīts un kļuvis plaši pieejams, atkārto to, mainot mīta struktūrā tikai privātas detaļas. Mīts ir aizpildījis atmiņu telpā izdzēsto, un pēc lielas laika distances rakstītajam atmiņā vairs nav tik lielas nozīmes, kāda ir aculiecinieka liecībām uzreiz notikumu gaitā, kad mīts nav izveidojies un nav zināms, kāda notikumu nākotnes interpretācija būs izdevīga un kāda nē.
Šī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc kara laika dienasgrāmatas ir ar augstu vēsturisku vērtību.
Cits jautājums ir dienasgrāmatu kritiska analīze. Savā rakstā uz to ļoti precīzi norada Laura Ardava, Didzis Bērziņš un Gita Siliņa: «Tomēr pavisam vērtīgi ir noskaidrot, kāda ir dienasgrāmatas rakstītāja motivācija, izjūtas rakstīšanas brīdī.» (99. lpp.)
Pakavēsimies pie trim dienasgrāmatām. Vecākā leitnanta Alberta Dāboliņa dienasgrāmata atsedz daudzus psiholoģiskos motīvus, kā dienasgrāmatas autors nonāca padomju armijā. No 1936. gada viņš bija bez darba un pat cieta badu, tāpat kā viņa sieva, kad bija stāvoklī. Tikai 1938. gadā viņš atrada darbu pie baļķu pludināšanas un varēja puslīdz nodrošināt sievu un dēlu (126.–127. lpp.). Alberta Dāboliņa atmiņas nesaskan ar mītu par bagātajiem Ulmaņlaikiem. Visiem nebija tik labi kā Rīgas rūpniekiem, un augšupeja sākās tikai 1938. gadā, pēc 1936. gadā notikušās lata devalvācijas, kad eksports divkāršojās gada laikā. Šeit ir atbilde, kāpēc, varām mainoties, Dāboliņš iestājas milicijā un līdz ar to spiests bēgt kopā ar Sarkano armiju. Cilvēki jaunajā varā saskatīja iespēju izrauties no Ulmaņa laika bezizejas. Alberta Dāboliņa dienasgrāmata ir apliecinājums mīlestībā sievai un dēlam, cerībā, ka rakstītie vārdi ar kaujas biedru palīdzību tiks nodoti viņa sievai gadījumā, ja viņš pats ies bojā kaujas laukā.
Pavisam cita rakstura ir Mārtiņa Strazdiņa dienasgrāmata. Tā izskatās pēc veca vīra (rakstīšanas laikā Strazdiņam ir 45 gadi) žēlabām par grūto dienestu un slimībām. No frontes šausmām viņš tiek vaļā, jo padzeras ūdeni no grāvja un saķer dizentēriju (230. lpp.). Vēstulēs izskan pārmetumi, ka viņa sievas Veras pamudinājumi veco vīru ir iedzinuši padomju armijā (285. lpp.). Pret latviešiem Sarkanā armija izturas slikti. Strazdiņa sapnis ir strādāt par sanitāru, jo kara dienestam viņš galīgi nav derīgs.
Ījaba gaudu dziesma! Tikai vēstules tuviniekiem krasi kontrastē ar vēstulēm, kas adresētas citiem un pievienotas aiz dienasgrāmatas. No šīm vēstulēm uz mums raugās pavisam cits cilvēks, kurš pārzina ideoloģisko konjunktūru, ir gatavs darbam un aizsardzībai un cenšas pielišķēties priekšniekiem. Tāpēc rodas jautājums par Mārtiņa Strazdiņa dienasgrāmatas patiesajiem motīviem. Manuprāt, Strazdiņa dienasgrāmata ir gatavota varbūtējam vācu gūstam. Nonākot gūstā, vācieši izlasīs dienasgrāmatas vēstules un sapratīs – karagūsteknis ir latvietis, nelaimīgs, neizglītots, vecs un slims, kurš nonāca padomju armijā sievas untumu dēļ. Vācieši vēstules izlasīs, varbūt noticēs un atlaidīs viņu uz mājām, neliekot dienēt vācu armijā vai policijas bataljonos.
Vēl interesantākas un pretrunīgas atziņas rodas, lasot Jura Zīverta dienasgrāmatu. Viņš pats raksta, ka dienasgrāmatas tapšanas motīvs bija nākotnes vajadzības, kādreiz «rakstos vai grāmatās attēlot manu pārdzīvoto laikmetu» (105. lpp.). Tikai viens piemērs. Dienasgrāmatā Zīverts ieraksta tās pašpārvaldes amatpersonas (Jaunzems) uzvārdu, kas viņam (30. aprīlī) ieteica dezertēt (374. lpp.). Šāds ieraksts dezertierim Zīvertam aizturēšanas gadījumā nacistiskajā Vācijā varēja būt par pamatu ne tikai viņa, bet arī pašpārvaldes direktora nošaušanai. 1945. gadā vācieši šāva nost par vēl mazākiem sīkumiem, pat aprīļa pēdējās dienās. Kara pēdējās dienās Kurzemes katlā vācieši Robertam Brahmanim nāves sodu piesprieda jau par to, ka viņš klausījās pretinieka radio un par to pastāstīja kaimiņiem (Ventas Balss, 17.04.1945.). Ieraksts dienasgrāmatā pārvērstos par tīrāko denunciāciju gadījumā, ja žandarmu patruļas memuāru autoru aizturētu.
Tomēr pašpārvaldes direktors Jaunzems 30. aprīlī varēja droši ieteikt Zīvertam dezertēt, jo viņa tiešais priekšnieks, SS grupenfīrers, Latviešu nacionālās komitejas prezidents un amatu savienošanas kārtībā arī Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis jau 1945. gada 29. aprīlī Lībekā izdeva savu slaveno pavēli Nr.3. Bangerskis pavēlēja visiem latviešu karavīriem un karaspēka daļām «atrauties no Austrumu frontes, lai izvairītos no krišanas boļševiku gūstā» un «internēties angļu, amerikāņu vai franču ieņemtajās joslās». Rūdolfs Bangerskis: «Ar šo pavēli es tātad atbrīvoju jūs no jūsu līdzšinējām karavīru saistībām. Jūsu alga lai ir jūsu apziņā, ka jūs esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams.»
Drīzāk var tikai paust izbrīnu, kāpēc Jaunzems neinformēja dienasgrāmatas autoru par Bangerska pavēli? Varbūt neuzticējās...
Jebkurā gadījumā kara memuāru literatūras cienītāji gūs patiesu baudījumu no šīs grāmatas.
Avots: nra.lv
