Šobrīd Beļģijā karsti apspriestajā iniciatīvā aizliegt meža dzīvnieku piebarošanu iesaistījušies arī Latvijas mednieki. Sabiedriskās domas aptaujās iestāties par turienes kolēģu tiesībām pievilināt medījamos dzīvniekus viņi aicina savos portālos, jo līdz ar šādu precedentu Beļģijā līdzīgas iniciatīvas varot rasties arī citās valstīs.
Arī Latvijā problēma ir visai aktuāla. Bagātīgā barības bāze staltbriežu un mežacūku populācijām pēdējos gados ļāvusi strauji vairoties. Taču atļautos limitus mednieki neiztērē, un te viņu interese – medīt ātri un ar mazu piepūli – saduras ar lauksaimnieku un mežkopju interesēm. Zvēri vairojas, posta sējumus un jaunaudzes. Valsts meža dienesta Medību daļas pārstāvis Valters Lūsis no statistikas rādītājiem secina, ka sāpīgākie punkti atrodas Ziemeļkurzemē – Ventspils apkaime, Ugāles mežu masīvs. Dienests pieņēmis lēmumu par dzīvnieku skaita samazināšanu, cūku limits palielināts pat par 200%. Taču, ko dod lēmums, ja izpildīšana paliek mednieku ziņā un mednieki uz limitu apgūšanu ir kūtri. Pērn Ziemeļkurzemē no izdotām 3000 staltbriežu nomedīšanas atļaujām, izmantotas 2000. Visā Latvijā drīkstēja nomedīt 46 000 cūku, realitātē pat puse netika nošautas.
«Un tie dzīvnieki jau nesakāpj kokos! Protams, viņi nodara postu,» atzīst V. Lūsis.
Tajā pašā Ventspils novadā rudens postījumi jau konstatēti plašos apmēros. Ierodoties ābeļu dārzā, cūku bari pie reizes uzar zemi tā, ka tajā var kartupeļus stādīt. Piltenes pagasta iedzīvotājs Armands Zeidmanis pieļauj, ka dzīvnieki nāk ārā no meža arī tāpēc, ka tas gana plašos apjomos izcirsts: «Piebarošanas dēļ viņi savairojušies, plēsēju nav, bet dzīvot arī, vairs nav kur.»
Beļģijā rosinājums aizliegt meža dzīvnieku piebarošanu radies, jo pēdējo 20 gadu laikā mežacūku populācija trīskāršojusies, tādā veidā radot katastrofālas sekas postījumu ziņā. Ar piebarošanu mednieks vairs nepilda savu populācijas regulatora lomu, bet gan palielina pārnadžu populācijas. Par nozīmīgu atzīts ētiskais aspekts. Agrāk arī Latvijas mednieki uzskatīja par neētisku rīcību šaut uz barotavu atnākušos dzīvniekus, bet šobrīd filozofija kļuvusi ērtāka un ļauj izlases medības. Proti, tieši pie barotavas var nesteidzīgi izvēlēties upuri.
Mednieks Ādams Grīnbergs piekrīt, ka vietām ar piebarošanu patiešām tiek pārspīlēts un tā pārvēršas barošanā. Tad arī rodas dzīvnieku pārprodukcija. Taču problēma ir mednieku sāncensībā medījuma pievilināšanā. «Ja Janka piebaros, bet es – ne, protams, tie dzīvnieki aizies pie viņa, un es palikšu bešā,» spriež mednieks.
Valsts meža dzīvnieku piebarošanas jautājumus neregulē. Meža dienests ir pārliecināts, ka pašiem medniekiem būtu jāievieš kāda saprātīga sistēma, un tāpēc jāsēžas pie viena galda ar lauksaimniekiem un mežkopjiem. «Var saprast vienas puses sāpi un otras puses interesi,» spriež V. Lūsis. Piebarošanas aizliegums, protams, samazinātu zvēru skaitu saprātīgā līmenī, taču nebūtu pieņemams medniekiem. Tāpēc mednieki varētu centīgāk apgūt viņiem atvēlētos limitus un zemniekiem draudzīgāk plānot barotņu novietojumu. Lai tās atrodas nostāk no lauksaimniecības teritorijām un jaunaudzēm.
Avots: nra.lv
