No 2022. gada 18. jūnija līdz 4. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) ciklā “Paaudze” būs skatāma Gunāra Cīlīša darbu izstāde “Ar vērdiņu kabatā”.
Gunārs Cīlītis (1927–2007) – gleznotājs vai grafiķis? Pats Cīlītis domāja un juta sevi kā gleznotāju, tas bija svarīgāk par visu pārējo, bet vienmēr gadījās kas tāds, kas aizveda sāņus. Tomēr, lai kas tas nebūtu – zīmējums, leļļu filmas tēls, neliela karikatūra, grāmatas vai žurnāla ilustrācija – katram mākslas darbam tika veltīta uzmanība kā tajā brīdī būtiskākajam.
No 1957. gada Gunāra Cīlīša vārds bieži parādījās zem ilustrācijām žurnālos “Zvaigzne” un “Dadzis”, taču gleznošanai laika joprojām bija par maz. Cīlītim kabatā vienmēr bija ideju varianti uz lielākiem vai mazākiem papīra gabaliem, sērkociņu kastītēm un salvetēm, kā arī nežēlīgi nokavēti iesniegšanas termiņi, bet redaktoram uz galda liktā zīmējumu mape nokaitēto situāciju mirklī mainīja. Vienīgi padomju laika poligrāfija, redzot saplūdušo un zudušo līniju smalkumu un papīrā iesūkušās košās krāsas, nevienu profesionāli nevarēja gandarīt.
Gunāra Cīlīša “Pašportrets uz tilta” (1957), kas tika eksponēts LPSR 2. jauno mākslinieku darbu izstādē, izraisīja neiedomājami lielas diskusijas un atstāja spēcīgu ietekmi uz viņa turpmāko ceļu mākslā. Negaidīti asā un iznīcinošā vadošo mākslas kritiķu reakcija Cīlītim neļāva sadzirdēt arī diskusijās izskanējušo atbalstu. Cīlītis – gleznotājs – atkāpās savas darbnīcas noslēgtībā. Toreiz gandrīz katram jaunajam – Birutai Baumanei, Borisam Bērziņam, Uldim Zemzarim, Ritai Valnerei, Henrijam Klēbaham – tika pa pamācošai vai sarkastiskai piezīmei, kas, jāatzīmē, neatturēja no glezniecības. Iespējams, paša Cīlīša šaubas, lēnā gleznošanas metode un nemitīgie vēl labākā risinājuma meklējumi nesekmēja ticību saviem spēkiem.
Jau 1961. gadā sagatavotos dokumentus LPSR Mākslinieku savienības Glezniecības sekcijai Gunārs Cīlītis 1966. gadā iesniedza Grafikas nodaļai, un tika pārliecinoši uzņemts, bet pašam tas īsti pacēlumu neradīja, jo bija sevis kā gleznotāja noliegums. Turpmākā izstāžu darbība vairāk saistījās ar grafiku un karikatūru, kas, Cīlīšaprāt, bija tikai naudas darbs. Tomēr mākslinieks jau toreiz un joprojām ir atzīts kā izcils grāmatu mākslas profesionālis – E. Hemingveja “Kam skanēs zvans”, A. Bela “Saucēja balss”, Z. Skujiņa “Sarunas ar jāņtārpiņiem”, R. Ezeras “Pati ar savu vēju”, “Varmācība” un D. H. Lorensa “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”.
Gribi kļūt bagāts – ej uz Dailes teātri! 1966. gadā saņemts vilinošs piedāvājums jaunā nozarē – veidot scenogrāfiju Dailes teātrī A. Arkanova un G. Gorina komēdijai “Kāzas Eiropas mērogā”. Režijā debitēja Pauls Putniņš. Kostīmu skices Cīlītis veltīja konkrētajam aktierim, kas izdevās labi, pat komiski, aktierus tas aizrāva. Tāpat skatuves dekorāciju skices sākumā šķita interesantas, taču ne pārāk veiksmīgi izveidojušās attiecības ar skatuves inženieri noveda pie kļūdas, kuru pirms izrādes vairs nevarēja labot – dekorācijas bija par sīku. Jāpiemin, ka arī Paulam Putniņam šis bija pirmais un pēdējais darbs režijā, turpmāk viņš pievērsās tikai dramaturģijai un literatūrai.
Tad sākās kino laiks kopā ar režisoru Arnoldu Burovu un kādiem desmit fanātiskiem leļļiniekiem. Darba apliecībā līdzās Gunāra Cīlīša vārdam rakstīts mākslinieks inscenētājs, un tas nozīmē, ka no slavas neizbēgt! Joks, bet tā arī notika. Studijā tapušās leļļu filmas bija šūpuļdziesmas veselai paaudzei – “Pigmalions” (1967), “Dullais Dauka” (1968), “Pasaka par vērdiņu” (1969), “Vanadziņš” (1978). Par pašu galveno kļuva Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu”, kas nodrošināja to, ka Cīlītim kabatā, pašam nemanot, ieripoja mūžam neizmaināmā burvju monēta.
Ar filmiņas varoņiem 1970. gadā tapa grāmata, kuras poligrāfijas kvalitāte atkal sarūgtināja mākslinieku. Vēlreiz vērdiņš par sevi atgādina 1978. gadā, kad Gunārs Cīlītis saņēma piedāvājumu no izdevniecības “Liesma” veidot jaunas ilustrācijas, ar kurām viņš bija gandrīz apmierināts. “Naudas lietas” māksliniekam nebeidzās ar šo grāmatiņu, kas piedzīvoja tirāžas atkārtojumus. No 1997. līdz 2001. gadam vērdiņam blakus pieripoja Latvijas Bankas konkursos radītās monētas. Viena no sarežģītākajām bija monēta ar pogcaurumiem, kas 2001. gadā ieguva starptautisku atzinību kā izcili radošs monētas koncepts.
1971. gada izstādi Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) izstāžu zālē kopā ar draugiem Uģi Mežavilku un Aleksandru Stankēviču varēja uzskatīt par vēl vienu mēģinājumu līdzās karikatūrām, ilustrācijām un leļļu filmu metiem parādīt nesen pabeigtās gleznas “Skatlogs” (1971), “Pašportrets ar vecākiem” (1968) un “Karš” (1970), kuru savai kolekcijai iegādājās Mākslinieku savienība, bet izstāde pašam Cīlītim radīja vilšanās sajūtu – šķita, ka viņš atkal nav saprasts. Pēc 35 gadu pārtraukuma negaidīts bija aicinājums piedalīties izstādē “Latviešu glezniecība. 50. gadu 2. puse – 70. gadi” Pēterbaznīcā, un no šīs izstādes Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājas savai kolekcijai mākslinieka pašportretu “Grīziņkalns – Āgenskalns”.
Latvijas Nacionālā arhīva krātuvē ir paliela kaste, pilna ar Gunāra Cīlīša rakstītajām dienasgrāmatām, reizēm pavisam skopi un īsi teikumi, reizēm garāka saruna ar sevi un vientulība, par kuru pat tuvākie draugi nebija nojautuši. Mākslinieks rakstījis jau kopš 1945. gada un līdz mūža beigām, kas kļuva par pamatu Rūtas Muižnieces monogrāfijai “Uz kurieni līdzens ceļš?” (2016) un bija neatsverams palīgs šīs izstādes sagatavošanā.
LNMM krājumā glabājas 6 Gunāra Cīlīša gleznas, 19 ilustrāciju oriģināli un filmu skices, kas nonāca muzejā pēc mākslinieka nāves, savukārt dienasgrāmatas, karikatūras, ilustrāciju oriģināli un variantu skices nonāca Latvijas Nacionālajā arhīvā, ar kura laipnu atbalstu daļa no šī materiāla tiek parādīta izstādē. Pavisam nesen Latvijas Mākslas akadēmijas metodiskā fonda krātuvei izdevās atgūt Cīlīša diplomdarbu, kas arī ir iekļauts ekspozīcijā. No LMS kolekcijas izstādē apskatāma glezna “Karš”, kuras tapšanas laikā dienasgrāmatā atkārtojas tikai viens vārds – Čehoslovākija un domas par 1968. gada demokrātisko procesu samalšanu ar brutālu PSRS armijas militāro spēku.
Foto: Publicitātes
