“Saeima lēmusi šogad atcelt Ziemassvētkus…”, “aptaujas liecina, ka bērni Ziemassvētku vecītim vairs netic..” – gluži kā no mūsu ikdienas, kas pārpilna melumeļu sagādātām melīgām ziņām, skan radio pārraide Ziemassvētku vecīša mājās, kur viņš čakli gatavo dāvanas bērniem svētkos. Kā lai šādas melīgas ziņas neņem ļaunā? Trīs Ziemassvētku vecīši no Liepājas Leļļu teātra jaunākās izrādes “Ziemassvētku vecīšu dumpis” aplamās ziņas uztver pavisam nopietni – apvainojas, pamet darbus un dodas uz kūrortu.
Liepājas Leļļu teātra komanda gluži pretēji – nepagurusi strādā jau piekto nedēļu, lai režisora Aleksandra Jonova un mākslinieces Kristīnes Martinovas vadībā šodien, 11. decembrī varētu svinēt jaunā iestudējuma pirmizrādi. Pirmizrāde šoreiz citāda – bez skatītāju klātbūtnes. Taču pandēmijas radīto ierobežojumu laikā, ikvienam interesentam izrādi būs iespējams skatīties digitāli.
“Izrāde ir par ticību un spēju nezaudēt ticību brīnumam. Neatkarīgi no tā vai esi mazs vai jau pragmatisks pieaugušais. Ja tu neticēsi, tad dzīve nenotiks. Cilvēka domu un cerību spēks ir tik liels, ka iespējams ir viss, arī brīnumi,” tā izrādes būtību raksturo izrādes idejas autors un režisors Aleksandrs Jonovs. “Naivais sentiments, kas joprojām piemīt robežvecumā esošajam izrādes varonim Robertam, man sniedz pārliecību, ka ticība ir ļoti svarīga un tai ir liels spēks, lai virzītu mūsu dzīves. Jo pieauguša cilvēka pragmatisms piezagsies nemantot un pastāvīgi tušēs mūsu dzīves enerģiju. Pieaugušajam šo pacēlumu no pragmatiskā stāvokļa līdz mirdzumam acīs ir ļoti grūti panākt. Izrāde ir mēģinājums mirdzumu bērnu acīs saglabāt pēc iespējas ilgāk un veidot ķēdes reakciju no bērniem uz vecākiem, padarot to pielipīgu arī viņiem,” papildina Jonovs.
Ziemassvētku brīnums notiek arī uz skatuves, kur Kristīne Martinova radījusi košu un krāsainu Adventa kalendāram vai pārsteiguma kastei līdzīgu scenogrāfiju – katra mazā lodziņa atvēršana piedāvā jaunu pasauli un ir negaidīts pārsteigums. Iespaidīgā un detaļām pārbagātā scenogrāfija līdzinās t.s. wimmel buch (no vācu val.) jeb attēlu grāmatai bez teksta, kur vienā tematiskā attēlā ietilpinātas neskaitāmas ainas, paralēlas norises un detalizēti atainotas varoņu darbības.
“Mans galvenais mērķis bija, lai ir koši, krāsaini un jautri, lai ir pārsteigums. Esmu centusies atstāt brīvu vietu bērnu iztēlei,” scenogrāfijas ideju skaidro māksliniece. Kristīne Martinova ir ilustratore, kurai zīmējot patīk spēlēties ar detaļām, formām un krāsu laukumiem. Viņas galvenais instruments ir fantāzija, paverot jaunus apvāršņus domāšanā un atkāpjoties no realitātes. Mākslinieces rokrakstu var iepazīt populāru autoru grāmatās – Arno Jundzes “Šušnirks un pazemes bubuļi” (Zvaigzne ABC), Ilmāra Šlāpina “Es nemāku, komatus” (Neputns) un Andre Snaija Magnasona “Zilās planētas stāsts” (Jānis Roze).
Izrādes mūzikas autors Rustams Bagirovs atzīst, ka mūzikas rakstīšana bērnu izrādei nenoliedzami ir izaicinājums, jo mūzikai jāskan viegli, melodijām jābūt “lipīgām”. “Man bija ļoti interesanti radīt mūziku, kur katrā dziesmā, pat skumjajā, ir jābūt mājienam uz gaišo Ziemassvētku noskaņu. Daudz klausījos populāras Ziemassvētku dziesmas, pētīju to harmonijas, lai atrastu svētku kodu,” izrādes mūzikas tapšanu skaidro Liepājā labi zināmais mūziķis un komponists.
Foto: Publicitātes
