Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) no 2016. gada 21. janvāra līdz 13. februārim, atklājot jauno izstāžu ciklu "Hors les Murs" (Ārpus mūriem), viesosies galerija "Crous de Paris" (Francija), lai sadarbībā ar LMA vienotā ekspozīcijā izstādītu Francijas četru jauno mākslinieku darbus.
Interesenti aicināti apmeklēt izstādes atklāšanu 20. janvārī plkst. 18.00 LMA aulā. Atklāšanas pasākuma ietvaros norisināsies mākslinieces Aleksandras Gujē-Lomas performance (sākums – plkst. 18.40).
Saīdia Betajeba (Saïdia Bettayeb), Pjērs O. Brinē (Pierre O. Brunet), Aleksandra Gujē-Loma (Alexandra Goullier-Lhomme) un Šarls Le Jariks (Charles Le Hyaric) ir mākslas augstskolu studenti un absolventi, kuru oriģinalitāte un nozīmīgums pēdējo gadu laikā bijis vērojams mākslas galerijā "Crous de Paris". Jaunie mākslinieki izstādē piedāvā ceļojumu laikā, kurā tiek izgaismotas atmiņas, sagūstīti mirkļi un pētīta nākamība.
Izstāde "Réminiscences futures / Nākotnes atmiņas" ir iekļauta LMA simtgadei veltītā projektā "Nākotnes māksla / Nākotnes zīmes" kā daļa no sadarbības un mākslinieciskās pieredzes apmaiņas programmas, kuras mērķis ir iedvesmot māksliniekus radīt nākotnes vīzijas un ar tām dalīties.
Sadarbības ietvaros 2016. gada novembrī galerijā "Crous de Paris" būs aplūkojama Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu ekspozīcija. Konkurss par dalību tajā tiks izsludināts līdz ar izstādes "Réminiscences futures / Nākotnes atmiņas" atklāšanu.
Jauno Francijas mākslinieku darbu ekspozīcija mums atklāj starppasauļu telpu, kurā laiks rit cauri daudzslāņainām metamorfozēm un kuras pašā sirdī atrodas nesaraujamā atmiņu un nākotnes sasaiste. Jaunākie cilvēka smadzeņu pētījumi liecina, ka atmiņa mums ļauj paredzēt nākotni, – gremdēšanās pagātnē un domas par nākotni aktivizē vienus un tos pašus smadzeņu reģionus. Tas izskaidro mūsu spēju gara acīm ceļot laikā.
Bez atmiņas, bez ne-tagadnes vai kā savās "Burtnīcās" (Cahiers, 1973) rakstījis Pols Valerī "[..]bez juceklīgās, nenovēršamās citādības sajūtas, bez daļēji neapzinātās atteikšanās ļaut brīdim un pašreizējam stāvoklim sevi pilnībā definēt, bez gaidām, kas tai pieķeras, bez neiespējamības sevi raksturot galīgā vienādojumā, apziņa būtu vien haoss, neizskaidrojamas ciešanas, mūžīga sākšanās no jauna”.
Atmiņa atrodas starplaikā, tā ir nepastāvīga un mūžīga atjaunošanās. Jo senākas ir atmiņas, jo lielāka iespēja, ka tajās kaut kas tiks mainīts vai dzēsts. Reminiscence (réminiscence) liek atsaukt apziņā gandrīz izgaisušas atmiņas, atjaunot teju aizmirstas domas, liek atgriezties attēlam, nospiedumam. Reminiscence, ko savulaik valdījušas domas, kļūst par iedvesmas avotu un meklējumu ceļu.
Mākslas darbs ir reizē mūžīgs un sasaistīts ar savu laiku, tas sajauc kopā pagātni, tagadni un nākotni. Žoržs Didī-Ibermans (Georges Didi-Huberman) saka (Devant l’image, 1990), ka attēla priekšā, "lai cik tas būtu sens, tagadne nekad nepārstāj pārveidoties", un "attēla priekšā, lai cik tas būtu mūsdienīgs, arī pagātne nekad nepārstāj pārveidoties, jo šo attēlu ir iespējams iedomāt vienīgi atmiņā, ja ne apsēstībā. Attēla priekšā mēs varam paturēt prātā to, ka tas mūs, visticamāk, pārdzīvos, ka mēs tā priekšā esam trausli, pārejoši un ka tas mūsu priekšā ir ilglaicīga nākotnes stihija."
Attēls sevī uzkrāj pagātnes vīziju un nākotnes atmiņu slāņus.
Foto: Publicitātes
