No 4. maija līdz 28. augustam atjaunotajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma izcilā latviešu mākslinieka Borisa Bērziņa mantojuma kolekcijas darbu izstāde “Sudrabs / zelts”.
Boriss Bērziņš (1930–2002) ir viens no redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses kultūrainā. Vienmēr bijis aktīvs un sabiedrisks, atsaucīgs un humora pilns, vērojis dzīvi un mākslu, domājis, vērtējis un gleznojis, visā dzīves garumā mērķtiecīgi risinot sev pašam izvirzītos uzdevumus. Saskaņā ar gleznotāja testamentu Latvijas Nacionālais mākslas muzejs saņēma mantojumā viņa radošo darbu kolekciju. Bagātīgais darbu klāsts sniedz pārliecinošu priekšstatu par meistara ražīgā mūža veikumu, kur spilgti iezīmējas viņa talanta un esības uztveres savdabība.
Boriss Bērziņš kādreiz ir teicis: “Mani neinteresē telpa, mani interesē forma.” Viņš nemeklē speciālas tēmas, bet strādā ar krāsu kā pamatlīdzekli, kas nosaka darbu izteiksmi un vērtību. Veido piesātinātas kompozīcijas, it kā vienlaicīgi sacerot un attīstot sižetus, kas atklāj autora tēlaino domāšanu un netradicionālo pasaules redzējumu. Uzmanību piesaista formu un līniju ritmi, detaļu izstrādājums, mazie ieskicējumi, kas ne tikai uzrunā paši par sevi, bet to vienreizība un negaidīto vienojumu burvība valdzina, uzdzirkstī asprātīgā aizrautībā. Īpašu tonalitāti darbiem piešķir rakstītās piezīmes, kas precizē tēlojumu, atklāj tās vai citas detaļas jēgu.
Izstādei izvēlētie darbi (pāri 50) izpildīti dažādās tehnikās – eļļas gleznojumi, kolāžas, zelta un sudraba plāksnīšu izmantojums, zīmējumi ar lodīšu pildspalvu. Tie tapuši laikā no 1959. gada un izsmeļoši ataino mākslinieka patstāvības meklējumus dažādos virzienos un veidos, pacietīgo, skrupulozo un smalko darbu.
Boriss Bērziņš dzimis 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. No 1947. līdz 1952. gadam mācījies Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1952. līdz 1959. gadam – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, ko beidza ar diplomdarbu “Plostnieki” Eduarda Kalniņa vadībā. No 1955. gada piedalījās izstādēs, no 1961. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Jau 1963. gadā Bērziņš sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā – vispirms par pasniedzēju vakara sagatavošanas kursos, vēlāk – Glezniecības katedrā. Pēc Eduarda Kalniņa nāves 1988. gadā pārņēmis un vadījis PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā un allaž sekojis savu audzēkņu mākslas gaitām. Viņa darbnīca vienmēr bijusi atvērta radošām sarunām par mākslu, arī tad, kad veselības problēmas liedza pašam piedalīties notikumos.
Borisam Bērziņam bez profesora grāda Mākslas akadēmijā bijuši piešķirti nozīmīgi apbalvojumi un tituli gan Latvijā, gan ārvalstīs. 1979. gadā bija liels notikums, kad viņš tika apbalvots ar 2. prēmiju Klīvlendas 4. Starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro, Anglijā, bet 1983. gadā turpat notiekošajā 6. biennālē – 3. prēmiju. 1994. gadā mākslinieks ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1997. gada – Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2000. gadā saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Boriss Bērziņš miris 2002. gada 11. februārī. Apbedīts Rīgā, 1. Meža kapos.
Foto: Publicitātes
