No 2021. gada 18. septembra līdz 14. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē būs skatāma Barbaras Gailes personālizstāde “Krāsas”.
Barbara Gaile Latvijas skatītājam ir labi pazīstama ar savām abstraktajām gleznām, kuru starojums dod nojausmu par suģestējošu cildenumu. Viņas mākslā no darba uz darbu mainās noskaņa, faktūra, ritmi, smalki niansēti žesti, līdz šajā jaunajā gleznu ciklā “Krāsas” ienāk īsi, saprotami vārdi.
Kā pamato pati autore, “projekta uzdevums ir pētīt un radoši attīstīt gandrīz monohromas glezniecības simbiozi ar rakstīto vārdu”. Arī agrāk Barbara Gaile retumis iegleznoja kādu vārdu, taču šoreiz tie nav poētisks papildinājums, bet krāsai līdzvērtīgs pētniecisks instruments.
Māksliniece stāsta: “Pielietojot dažādas valodas, katras krāsas ietvaros es cenšos radīt tās autonomu izpausmi, tās maksimumā iemiesotu gleznu. Reizē tie ir ļoti subjektīvi krāsu un vārdu traktējumi, kas ir vienlaicīgi universāli un vispārināti, kuriem būtu jāatver daudzu individuālu interpretāciju lasījumu iespējas.”
Racionālu pamatu šim vērienīgajam darbu ciklam Barbara Gaile radusi, ilgstoši iepazīstoties ar pētījumiem par krāsu aktuālajām un vēsturiskajām izpausmēm. Arī latviešu folkloras un dzejas ielokā krāsai ir bijusi liela saturiska nozīme. Piemēram, “Balta nāca tautu meita...”, “Mana balta māmuliņa...” vai Raiņa “Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”.
Gleznu cikla idejas pirmsākumi Barbarai Gailei meklējami urbānās vides šķietami haotiskajos grafiti, ieskrāpējumos, uzrakstos – tātad, pilsētu nekomerciālajā, no reklāmas atšķirīgajā vizuālajā daudzbalsībā. Savukārt poētiskais impulss burtiskā nozīmē bija Artūra Rembo dzejolis “Patskaņi” (“Voyelles”), kurā viņš katram patskanim piešķir noteiktu krāsu – “A melns, E balts, I sarkans, U zaļš, O zils” (“A noir, E blanc, I rouge, U vert, O bleu”).
Dzīvojot kopš 1997. gada Parīzē, būdama izglītots, intelektuāls un mākslā (arī vārdu mākslā) ieinteresēts cilvēks, Barbara Gaile spēj līdz niansēm izprast visas ģeniālā franču dzejnieka vārsmas. Taču pretēji versmainajam Rembo, kuram sarkanais ir “izspļautas asinis, daiļo lūpu smiekli dusmās un grēkus nožēlojošā reibumā”, Barbaras Gaile darbu cikls ir precīzi strukturēts, lakonisks glezniecības robežu paplašinājums. Tas ir konceptuāls, taču vienlaicīgi jutekliski vielisks kodētas ziņas nesējs.
Šis mākslas darbu kopums savu ritējumu uzsāka ar divām pelēkām kompozīcijām – “Yes” un “No”. Tās ievadīja cikla vārdu fonētiskās spēles, kas atsevišķās gleznās parādījās kā krāsu nosaukumi dažādās valodās – bleu, grigio, pink vai silber. Ar šo izstādi Barbaras Gailes krāsu niansēm piepulcējušies vārdi ar to semantiskajiem toņiem. Reljefs darbos ienāk līdz ar Braila rakstu, kurš divās gleznās saturiski izceļ balto un melno.
Barbaras Gailes cikls “Krāsas” ir liecība par glezniecības potenciālajām iespējām, kad intensīvs sajūtu un domu sakāpinājums, talants, profesionālisms un skaidrība par uzdevumu ļauj pārvarēt dekoratīvismu un radīt mākslas brīnumu.
Foto: Publicitātes
