No 2021. gada 1. oktobra līdz 19. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā ciklā “Paaudze” būs skatāma izstāde “Kentaurs. Jānis Pauļuks / LNMM kolekcija”.
Ekspozīciju veidojošais kodols ir četri Jāņa Pauļuka (1906–1984) gleznotie lielformāta audekli – “Zvejnieku ģimene” (1944–1945), “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” (1944–1945), “Uz liellaivām” (1944–1949) un “Gara verdzība” (1942–1954). Tikai vienu darbu no četrinieka – “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” – pēc uzgleznošanas un ar laika distanci, 1977. gadā, pēc eksponēšanas tēlotājas mākslas izstādē iepirka muzeja kolekcijai. Parādīta vēl pāris kopizstādēs un mākslinieka piemiņas izstādēs, glezna iegūlās muzeja krātuvē. Kolekcijā vienuviet četrinieks nonāca 1985. gadā kā mākslinieka atraitnes Ņinas Robiņas dāvinājums. “Gara verdzība” kolekcijas telpas uz brīdi pameta vien 2010. gadā Elitas Ansones veidotajā izstādē “Zelta darbi”. Savukārt “Zvejnieku ģimene” un “Uz liellaivām” publiski tiek eksponēti pirmoreiz.
20. gadsimta 40. gadi ir intensīvs mākslinieka Jāņa Pauļuka veidošanās laiks. Elegantais Zemes ierīcības departamenta Mērniecības daļas kartogrāfs kaligrāfs 32 gadu vecumā, radikāli mainot veiksmīgo nodarbošanos un arī dzīvesstilu, iestājās Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs (1938–1941) un savu turpmāko dzīvi pilnībā veltīja tikai mākslai. 1944. gadā viņš piesakās uz Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, bet 1945. gadā pats paziņo, ka studijas ir beidzis. Ar 1945. gadu sākās vairākkārtējās uzņemšanas un izslēgšanas no Mākslinieku savienības, Jāņa Pauļuka domu un profesionālās darbības nemitīgā konfrontēšana ar socreālismu un pāraudzināšanas kampaņas, kas beidzas tikai ar 1968. gadu, kad Mākslinieku savienības vadību uzņēmās Edgars Iltners.
Paralēli tas ir pasaules mākslas vecmeistaru studiju un gleznošanas tehnikas izpētes laiks – krāsās dramatisks, tumšs, ar biezu faktūru – kā darba tapšanas vēstures liecinieks. Rubensa glezniecības vēriens un barokālās pārmērības nav paslīdējušas garām arī Pauļukam, kas īpaši redzams sākuma gadu darbu figurāli sablīvētajās kompozīcijās un krāsas lietojumā. Mērniecības departamentā izkoptās zīmētāja un kaligrāfa iemaņas, iespējams, izpaužas vēlāko gadu darbos, kad glezniecība kļūst caurspīdīgāka un reizē ekspresīvāka.
1940. gadi mākslinieka personīgajā dzīvē ienes izšķirīgus notikumus: viņa dzīvē un mākslā ienāk akadēmijas brīnumbērns – piecpadsmitgadīgā Felicita Jānke – izcila zīmētāja, arī uzņemta kā brīvklausītāja. 1942. gadā piedzimst un pēc pāris dienām mirst abu dēliņš Olivers, 1943. gadā reģistrēta Jāņa un Felicitas laulība.
Felicita ir kā barokāla ideālbūtne, Jāņa Pauļuka jūtu un krāsu pārmērība. Abu kopdzīve ir nemierīga un īsa, tomēr mākslinieka audeklos Felicita ir radošā darba galvenais impulss. Prieks un postošu jūtu izvirdumi, augstākā iespējamā laime un nošķirtība iedomātā pasaulē, izmisums un izaicinoša pārliecība par savu spēku – es pats izstaroju sauli! Cilvēcisks maigums un nevaldāma enerģija vienīgajā galvenajā – Jāņa Pauļuka gleznās.
Foto: Normunds Brasliņš
