Laima Bikše ar krāsām uz audekla, retāk uz kādas koka virsmas, rada savu stāstu pasauli. Viņas gleznās krāsas klājas vairākiem slāņiem, virsma tiek rūpīgi apstrādāta – berzēta, kasīta, lazēta, vietām gleznojums var būt tik plāns, ka audekls atstāts pavisam kails un tā raupjums kontrastē ar smalko zīmējumu.
Jaunās izstādes nosaukums “Mazās skulptūras” runā par Laimas Bikšes atvēršanos uz jaunu – trīsdimensionālu telpu. Monumentāla tēlnieciska forma mazā izmērā un Laimas Bikšes sievišķīgais jutīgums radījis jaunu kvintesenci.
“Kā es sāku?
Kaut kad es vienkārši sāku lipināt figūriņas. Ne sen – jaunībā, bet tagad – virzienā uz vecumu. Pirmo “īsto” skulptūru uzveidoju, kad jūrmalā atradu sprunguli (kāju) un klāt pieveidoju zirgu. Sanāca “Zirgs ar koka kāju”. Mani pārņēma jaunatklāsmes prieks, un tā nemanot jau biju uzveidojusi vēl dažas mazas skulptūras. Pagaidām vēl aizvien nav nekādas rutīnas, viszinības. Ir pārliecinoša “zaļā gurķa” sajūta.
Tieši tajā pat laikā glezniecībā mani sāka interesēt vairāk formālas lietas, struktūras, formas u.t.t., ne savu personīgo stāstu attēlošana. Acīmredzot šis personīgais motīvs izlauzās, kā mazo formu tēlniecība, jo, tas nav noslēpums, ka man patīk stāstīt stāstus, varētu pat teikt, esmu pļāpa. Vismaz mākslā.
Pašlaik gandrīz esmu atmetusi nepārliecinātību un pieņēmusi veidošanu par patstāvīgu savu izpausmes veidu.
Šaubīgā „es” vēl mazliet baidās, ko teiks, piemēram, manis cienītais G. Panteļejevs, ieraugot, ka pēkšņi knibinos viņa lauciņā, kaut arī pagaidām vēl pa maliņu, pa krūmiem, jo plašākai sabiedrībai vēl šajā ampluā neesmu rādījusies.
Par ko tas viss ir?
Varoņi, kas nav varoņi, bet varbūt varētu būt, bet visticamāk, ka nē. Es attēloju tādu kā "mazo cilvēku". Kādu, kas varētu spēlēt komisko varoni komēdijfilmā, bet patiesībā būtu skumjais tēls un nemaz nezinātu, ka ir komisks. Viņš ir mazliet zaudētājs (pēc mūsdienu parametriem), kaut ko grib, bet ne vienmēr var, tāds pārāk jutīgs, neizlēmīgs un noteikti ar tieksmi uz laimi.
Mani varoņi.
*Kāpēc lācis un citi zvēri?
Viņš tomēr ir ļoti cilvēcīgs, lai kas tas arī būtu.
Man liekas, lācis ir abstraktāks. Viņš nevalkā svārkus vai bikses, varbūt viņam slinkums ģērbties, katru rītu pielāgoties, atstāt iespaidu uz sabiedrību. Neviens nezin, kas aiz kažoka slēpjas. Bet pieņemu, ka klišeju lāči klejo skatītājam pa galvu un nerimstas.
*Pārīši.
Tevi kāds tur vai tu kādu turi. Neko jau īsti vairāk nevajag. Klusa mīlestība.
Formāts: Neliels ģipša piemineklis nevaronim,” Laima Bikše, 2021. gada novembrī.
Laima Bikše (1970) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu pie profesora Imanta Vecozola (1997). Piedalās izstādēs kopš 1997. gada un ir sarīkojusi 27 personālizstādes Latvijā, Norvēģijā un Vācijā. Laima Bikše ilustrējusi vairākas grāmatas, tai skaitā savu autorgrāmatu “Esi mans draugs”, par kuru 2008. gadā saņēma balvu "Zvaigznes grāmata 2008. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem".
Laimas Bikšes darbi iekļauti publiskās kolekcijās: Latvijas Banka (Rīga, Latvija), Swedbank mūsdienu mākslas kolekcija (Rīga, Latvija).
Foto: Publicitātes
