Masu mediji vienmēr ieņēmuši nozīmīgu lomu sabiedrības dzīvē, saukti par ceturto varu, tie veido un ietekmē sabiedrības viedokli un domas par gandrīz jebkuru tēmu. Nereti tiek uzskatīts, ka žurnālistu lielākā sūtība ir kalpošana sabiedrībai un viņiem jābūt cienīgiem runāt tās vārdā. Tomēr, kā, it īpaši, novērojams pēdējā laikā, mediju loma sabiedrības acīs kļuvusi neskaidra un žurnālistiem nākas saskarties ar dažādiem pārmetumiem – proti, mediji strādā iedzīvotāju vai tomēr savu personīgo interešu labā?
Šajā kontekstā par satraucošu faktu kļuvusi Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centra (SDTIC) nesen veiktā aptauja, kas liecina, ka teju 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju neuzticas masu informācijas līdzekļiem. Līdzās šai atklāsmei, kritiku neiztur arī mediju dienas kārtība, kurā, pēc respondentu domām, dominē apšaubāmi raksti, provokācijas, sensācijas, vienpusējas patiesības imitācija un pat, iespējams, satura pirkšana. Pateicoties publiskajā telpā pieejamiem SDTIC aptaujas materiāliem, kuros savu viedokli par masu komunikācijas līdzekļiem pauduši respondenti, iespējams noskaidrot, ka tikai neliela daļa medijos spēj saskatīt pozitīvas iezīmes, kas savukārt liecina par to, ka žurnālisti zaudē ne tikai sabiedrības uzticību, bet arī savas labās vērtības un idejas. Kā atzīst pētnieciskais žurnālists Imants Liepiņš situācijā, kurā medijos tiek ievērptas tīši vai netīši nepareizas ziņas, spiediens beigās novirzās uz sabiedrību, nevis uz tiem indivīdiem, kas pie attiecīgās problēmas vainojami.
Līdz ar to skaidrs, ka neglaimojošai sabiedrības attieksmei pret medijiem ir savs pamats. Par to liecina arī SDTIC aptaujāto respondentu domas – žurnālisti tiek kritizēti par godprātības un sirdsapziņas trūkumu.
Atbildot uz aptaujas jautājumiem, rīdziniece (32) uzskata, ka medijos pasniegtā informācija parasti ir ļoti emocionāla un subjektīva, nevis objektīva: “Bieži vien ir izteikti redzama nekompetenta žurnālistu intervija, kuru uzreiz gribas pārslēgt, izslēgt vai neklausīties, jo 99,9% informācija ir pavirša un nekorekta, tai skaitā, bieži pats žurnālists “uzpūš” tautā naidu un dusmas kā teikt ar “skaļiem saukļiem,” nezinot līdz galam visus faktus.” Līdzīgu viedokli pauž arī speciālists (37) no Zemgales, norādot, ka izskatās, ka mediju mērķis ir tikai lielākas auditorijas piesaiste un bieži novērojams, ka žurnālisti to cenšas panākt ar nepamatotiem, negatīviem notikumiem. Savukārt speciāliste (51) no Rīgas uzskata, ka Latvijā nav analītiskās žurnālistikas ar dažādu viedokļu atspoguļojumu:”Šķiet, ka Latvijā mediju loma ir kalpot par varas ruporu, veidot tai izdevīgu sabiedrības viedokli. Maz patiesu faktu, daudz manipulāciju. Nav neatkarīgu viedokļu un rodas iespaids, ka informācija tiek cenzēta.” Savukārt respondente no Rīgas (59) ir pārliecināta, ka žurnālisti kopumā strādā neprofesionāli: “Runātas tiek puspatiesībās, nebūtiskais tiek izcelts, ziņa tiek jaukta ar komentāru, kuram visbiežāk trūkst argumentācijas dziļuma un komentētāja zināšanas. Tiek manipulēts ar informāciju, informācija ir subjektīva un dzeltena, ir apziņa, ka medijs nesodīti var atļauties pilnīgi visu. Kopumā mediji sabiedrību psiholoģiski gremdē, dzen depresijā nevis motivē. Tie neuztur pozitīvu skatu uz nākotni. Maz par centrālo informāciju attīsta sasniegumus, ar kuriem varam lepoties, pieredzi, dzīves gudrību, idejas, kuras mobilizētu, “celtu spārnos”, iedvesmotu.”
“Lielāka daļa informācija tiek safrabricēta. Piedevām visi mediji pieder kādam no politiskajiem spēkiem, kuriem, savukārt, ir izdevīgi, lai kaut kādā veidā sabiedrības uzmanība tiktu novērsta no reālajiem notikumiem,” uzskata uzņēmējs (44) no Rīgas, piebilstot, ka esot skaidrs, ka tikko kā sākas ažiotāža ap muļķībām, tad ir skaidrs, ka notiek miljonu vērti darījumi vai neadekvāti un nepopulāri lēmumi valstiskā mērogā, kurus slēpj mediji. Savukārt aptaujātā pensionāre (76) no Rīgas norāda: “Medijos ir pārāk daudz tendenciozitātes, negāciju, kara draudu un naida kurināšanas, acīmredzami meli vai patiesu faktu noklusēšana, maz pozitīvisma u.c.” Pašnodarbinātā rīdziniece (58) ir pārliecināta, ka mediji ir pārāk dzelteni un aizraujas ar bieži iedomātu sazvērestību atklāšanu, vienlaikus atzīstot, ka ir labi raksti, tomēr lielākoties trūkst augstvērtīgu, analītisku, visaptverošu publikāciju. Speciāliste (31) no Latgales aptaujā norāda: “Mediju loma ir tikusi “slikto” cilvēku rokās. Daudzi TV īpašnieki to pārveido par pelņas avotu, nemaksājot žurnālistiem un visiem tiem, kas pilda mediju funkcijas, graujot mediju darbu un kvalitāti”.
“Žurnālisti atspoguļo informāciju virspusēju – radot samākslotas ažiotāžas, atklāj arī savu “nezināšanu” dažādos jautājumos, piemēram, tiesvedība un tās specifikas. Nereti tiek izteiktu absurdi apgalvojumi, bez pamatojuma,” uzskata pašnodarbinātais (40) no Rīgas. Savukārt kurzemnieks (29) aptaujā norāda, ka medijos atspoguļota arī patiesība, bet ne vienmēr tā ir pārliecinoša: ”Brīžiem vai pat bieži žurnālists rakstā pieliek faktus no sevis, nevis atspoguļo visu patiesību. Protams, nedrīkst izslēgt, ka šad tad nākas saskarties arī ar dezinformāciju. Jautājums, vai tā ir tikai žurnālistu vaina, vai tomēr tas kādam ir izdevīgi?”. Tikmēr studente (26) no Rīgas aptaujā norāda, ka uzticas tikai vecajai žurnālistu paaudzei: “Jaunā paaudze ir manipulanti un tiek bez maz vai speciāli studiju procesā iemācīti jeb ko pārvērst par sensāciju. Izglītojošo funkciju, šķiet, pilda tikai LTV1 ar dažādiem autorraidījumiem.”.
Mediju uzdevums ir lasītāja, skatītāja vai klausītāja vārdā uzraudzīt pārējās trīs valsts varas un tāpēc, jo īpaši svarīga ir mediju neatkarība. Šobrīd žurnālistiem ir jāiztur nopietns pārbaudījums ar sabiedrības uzticību. Svarīgi, lai žurnālistiem būtu godkāre un vēlme strādāt sabiedrības labā, spējot ieturēt skaidru pozīciju, jo tikai tad mums būs iespēja ieraudzīt pozitīvas pārmaiņas mediju dienas kārtībā.
Foto: Publicitātes
