Mūkusalas mākslas salonā no 26.februāra līdz 2.aprīlim būs skatāmas divas jaunas izstādes.
Lielajā zālē būs skatāma gleznotāja Jura Utāna jaunāko darbu izstāde “Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis”, kurā viņš pievēršas pēdējā laika sociālajām aktualitātēm un problēmām. Gleznu vizuālais pamats ir apkārt notiekošais, ar kura palīdzību ieskicētas mūsdienu urbānās drāmas un traģēdijas - vardarbība, agresija, politiskās vides meli. Grafiski izteiksmīgajos lielformāta gleznojumos ar plašu saturisko amplitūdu tiek risināts sarežģīts dzīves rēbuss, kur reālā vide dabiski saplūst ar ireālo, kairinot redzi un prātu. Kaut darbu vēstījums ir visai tiešs un kritisks, tas nemoralizē, bet gan aicina ieraudzīt būtisko un attiekties pret to atbildīgi.
Utānu var dēvēt par sociālās mākslas pārstāvi, kas visos laikos uzrunā skatītāju ar dzīvē sastopamo sociālo absurdu, kādu ir ne mazums. Viņam patīk provocēt cilvēku reakciju, tādā veidā aicinot piedalīties procesā, ko sauc par dzīvi. Savā mākslā viņš lieto simbolu valodu, kas kritiskā veidā vērš uzmanību uz sociāli, ētiski un, jaunajā izstādē, arī politiski amorālo. Ar sev raksturīgiem paņēmieniem Utāns konfrontē dažādu sabiedrības grupas locekļus, aicinot kritiski izvērtēt to ietekmi uz sabiedrības ideāliem.
Juris Utāns ir beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1977) un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1984), studijas turpinājis PSRS Mākslas akadēmijas Eduarda Kalniņa un Borisa Bērziņa meistardarbnīcā (1987–1990). Kopš 1987. gada viņš ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors, no 2015. gada asociētais profesors.
Savukārt mazajā zālē būs skatāma izstāde "Ogļu parāds", kas ir konceptuāla salona kolekcijas izstāde, kuras atsauču punkti ir Latvijas tautsaimniecības transformācijas un ģeoloģiska melanholija.
Izstādes nosaukums ņemts no Gustava Kluča 1930. gadā veidotā Padomju propagandas plakāta saukļa – “Atdosim ogļu parādu valstij”. Tas sasaucas ne tikai ar PSRS straujās plānveida industrializācijas rijību, bet arī vēlāko energoresursu eksportā balstīto ekonomiku, kuras cenu kāpumi un kritumi joprojām nosaka Krievijas un virknes citu postpadomju valstu labklājību. Latvijas teritorijā dzīvojošie ilgus vēstures posmus ir tikumīgi atstrādājuši dažādus “parādus” koloniālām varām, izmantojuši “zaļo zeltu”, kūdru un dolomītu, neilgu brīdi bijuši merkantili kolonizatori, paši uzbūvējuši HES un ir pilntiesīgi “Gazprom” klienti, tomēr ģeoloģiskās specifikas dēļ “ogļu parāds” ir un paliek neatdodams. Netrūkst tādu, kuri sēro par zemes dzīļu tukšumu.
Foto: Publicitātes
