No 10. aprīļa līdz 9. maijam Mūkusalas Mākslas salonā norisināsies mākslinieces Sandras Krastiņas personālizstāde „Vīrs. Un vārds”. Tas ir jauns gleznu cikls, kurā inscenēti stāsti un vizualizēta konceptuāla spēle ar šī laika simboliem un vērtību izjūtu.
Nosaukums „Vīrs. Un vārds” izskan kā manifests, kas neviļus uzrunā pat tos, kas savas jaunības dēļ nav piedzīvojuši šo teicienu sadzīves folklorā. Izteiciena dalījums izceļ galvenos teikuma vārdus – „vīrs” (lasi „vīrietis") un „vārds”, kam jānes izstādes vēstījuma saturiskā slodze – vārda sacītā un darītā saskaņa. Izstādei ir vairāki vēstījuma līmeņi – vizuālais, kas norāda uz saturiskām reminescensēm, un tekstuālais, kas tapis sadarbībā ar filozofu Jāni Taurenu tekstos „ Piezīmes par glezniecību. I–III".
Viena no izstādes vizuālajām zīmēm ir balts vīrieša „pletkrekls”, kas simboliski reducēts līdz paterētāju sabiedrības simbolam. Šeit nav šifrētas tēlainības koda – simbols ir tieši nolasāms. Tomēr konceptuālās mākslas laikmetā ir skaidrs, ka jādomā par to, kas slēpjas aiz ārēji redzamā. Kreklā paša cilvēka nav – tas ir tikai forma, ietvars, kas darbojas. Vai simbols vizualizē stāstu par tradicionāli maskulīnai pasaulei piederīgiem jēdzieniem? Jā un nē. Kā izcila figurāliste un glezniecības virtuoze, Sandra Krastiņa ar klasiskiem izteiksmes līdzekļiem runā par šīsdienas aktuālajām laika zīmēm – kā viņa to redz un jūt. Jauno darbu nosaukumi – „Būs jārunā”, „Vienošanās”, „Jauns sortiments” veido daudzšķautņainu laikmeta stāstu, kas mudina domāt un vērtēt.
„Kas ir svarīgs Sandras Krastiņas kompozīcijās? Tas, ka “attēlotais” notikums atrodas ārpus attēla laukuma. Var teikt arī tā: ja glezniecība šodien ir svarīga, tad ar to, kas nav uzgleznots, nav attēlots (tāpēc vārds “attēlotais” būtu jāliek pēdiņās). To var saukt par mākslas mīklu. Tas – metodes ziņā – ir izomorfisks “elements” krāsas izņemšanai. Pārfrāzējot Daniilu Harmsu (Vasīlija Voronova tulkojumā) – kādas noteiktas “būšanas nebūšana”. To var saukt par klāt neesošo kā aktīvu attēla nozīmes veidotāju; kopā ar noteiktu tehnisku paņēmienu tā ir darba nozīmes sastāvdaļa. Ja uztverē ir iesaistīta iztēle, tad arī iztēle būtu saucama par noteiktu uztveres veidu. Taču vai tas, ko “redzam” ārpus audekla, nav atbrīvojies no mākslinieka gādības, kļuvis nepakļāvīgs arīdzan kādai vienai interpretācijai? Jā, bet vai tāda pati “aizbēgšana” (kas arī nosaka filozofiskas refleksijas nepieciešamību) nav vērojama jebkurā labā mākslas darbā?” (No Jāņa Taurena tekstiem "Piezīmes par glezniecību. I–III".)
Sandra Krastiņa pieder pie mākslinieku paaudzes, kas latviešu mākslas telpā ienāca 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Kopā ar savas paaudzes jaunajiem gleznotājiem Aiju Zariņu, Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Ģirtu Muižnieku, Edgaru Vērpi un citiem viņa radikāli mainīja sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par latviešu tradicionālo glezniecību. Radošo darbību sākot ar figurālo glezniecību, Sandra Krastiņa 90. gados pamazām pievērsās abstrakcijai. Par nozīmīgāko izteiksmes līdzekli mākslinieces glezniecībā kļuva krāsa. 1990. gadā kopā ar studiju laika domubiedru grupu Sandra Krastiņa bija leģendārās izstādes–akcijas „Maigās svārstības” dalībniece izstāžu zālē „Latvija”. Šī izstāde nostiprināja jaunās gleznotāju grupas radikālismu un sekmēja jaunas estētikas ienākšanu latviešu mākslā.
Foto: Publicitātes
