“Komēdija nereti tiek saistīta ar intelektuālo prasību samazinājumu, lai gan nav sarežģītāka žanra par komēdiju,” savulaik rakstīja vācu kinokritiķis Francis Stadlers, piebilstot, ka laba komēdija apbur skatītāju ar izstrādātām detaļām un inscenējuma izsmalcinātību, scenārija autoru fantāziju, inteliģenci un aktieru interpretācijas spējām. Kas to vairs zina, kur radušies stereotipi par latviešu kino lēnumu vai humora trūkumu. Aika Karapetjana melnās komēdijas “Sema ceļojumi” pirmizrādes gaidās aptaujājam komiķus un kritiķus par visu laiku labākajām latviešu komēdijām, kas apliecina – latviešiem ir lieliska humora izjūta un mēs protam gan pasmieties par sevi, gan citiem. Atgādinām arī par pasaules un Eiropas visu laiku labākajām kinokomēdijām.
2017. gadā britu televīzijas kanāls BBC Culture aptaujāja 250 kinokritiķu no 52 valstīm, lai izveidotu sarakstu ar, viņuprāt, 100 visu laiku labākajām kinokomēdijām. Žanriskā un saturiskā dažādība rezultātā norādīja uz samērā plašajām šī žanra iespējām, nepadarot komēdiju par kaut kādu kinematogrāfiski zemākas kvalitātes žanru. Starp visu laiku populārākajām komēdijām Eiropas kritiķi minēja Bilija Vaildera 1959. gada filmu “Džezā tikai meitenes”, Stenlija Kubrika 1964. gada filmu “Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu”, Vudija Allena 1977. gadā uzņemtā filma “Enija Hola”, Harolda Reimisa 1993. gada komēdiju “Murkšķa diena”, režisora Žaka Tatī 1967. gada filmu Playtime, Leo Makkarija 1933. gada filma “Pīļu zupa” un Terija Džonsa 1979. gadā tapusī filma “Braiena dzīve”.
Savukārt Eiropas Kinoakadēmija gada labākās filmas nominācijai komēdiju sāka izvirzīt kopš 2013. gada, jo mērķis bija veicināt žanra daudzveidību Eiropas kino vidē. Ļoti bieži šo filmu kategorijās ir uzvarējušas vai tikušas nominētas filmas no Skandināvijas valstīm, Francijas, Beļģijas, daudz retāk no Austrumeiropas, tikai vienu reizi – no Bulgārijas un Melnkalnes. Eiropas Kinoakadēmija pēdējos gados par labākajām Eiropas komēdijām atzinusi tādas populāras filmas kā “Kvadrāts” (2017), “Staļina nāve” (2018), “Favorīte” (2019) un “Triumfs” (2020).
Komēdijas žanrs Latvijā nereti saistīts ar zemākas kvalitātes kino valodas zīmi gan attiecībā uz kino valodu un sižetiskiem risinājumiem, gan uz tehniskām kvalitātēm, lai gan tā nav taisnība – arī Latvijā gan vēsturiski, gan arī pēdējo gadu laikā arvien biežāk notiek atgriešanās pie komēdiju veidošanas. “Latviešu komēdija ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Un viss, kas no tā izriet. Tā laika citāti un tā laika aktualitātes. Es pat nevaru iedomāties, kas ir tāda pārlaicīga komēdija, kas būtu par tādām lielākām aktualitātēm. Līdz šim, es gribētu teikt,” saka komiķis Jānis Skutelis.
Aptaujājot Latvijas kino kritiķus un zinātniekus, viņi par visu laiku labākajām latviešu komēdijām atzinuši tādas filmas kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (režisors Jānis Streičs, 1981), “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (režisors Gatis Šmits, 2010), “Emīla nedarbi” (režisors Varis Brasla, 1985), “Ūdensbumba resnajam runcim” (režisors Varis Brasla, 2004), “Kolka Cool” (režisors Juris Poškus, 2011), “Kriminālās ekselences fonds” (režisors Oskars Rupenheits, 2018), “Ceļojums uz Tukumu” (režisors Andrejs Ēķis, 1992), “Četri mielasti” (režisore Liene Linde, 2012), “Tās dullās Paulīnes dēļ” (režisore Vija Beinerte, 1979), “Dāvana vientuļai sievietei” (režisors Ēriks Lācis, 1973), “Sviests” (režisori Roberts Vinovskis un Arnis Kundziņš, 2001), “Pitons” (režisore Laila Pakalniņa, 2003), “Kurpe” (režisore Laila Pakalniņa, 1998), “Tizlenes” (režisore Marta Elīna Martinsone, 2021), “Septiņas neveiklas seksa reizes” (režisore Liene Linde, 2016), “Uztuptēva pēdējie piedzīvojumi Rīgā” (režisors Roberts Vizbulis, 1924) un “Raganu mēnesis” (režisore Una Celma, 2012). Šāds saraksts izveidojās, aptaujājot dažādu paaudžu kinokritiķus – Kristīni Matīsu, Žulijenu Nuhumu Kulibali, Sonoru Broku, Dairu Āboliņu, Danielu Zacmani, Ingu Pērkoni, Elīnu Reiteri, Zani Balčus un Ievu Augstkalnu. Jāpiebilst, ka arī Latvijas komiķu domas par latviešu komēdijām daudz kur sakrīt ar kritiķiem un kino zinātniekiem.
“Latviešu komēdijas pazīmes parasti ir tādas, ka tās nav smieklīgas bieži vien diemžēl. Tieši dialogi bieži vien komēdijās nav tie veiksmīgākie, kā rezultātā pati komēdija neliekas tik smieklīga, jo man parasti neliekas smieklīgi – “skrien un atsit galvu pret stabu”, bet tieši tad, kad pasaka kādu interesantu frāzi, kas tev liek ieķiķināties vai aizdomāties, sarkasmiņu kaut kur piebērt. Tā, manuprāt, parasti komēdijās pietrūkst,” atzīst komiķis Edgars Bāliņš.
Latviešu komēdijas, ko iesakām noskatīties un kas liks pasmaidīt gan par sevi, gan citiem
Studijas “Mistrus Media” un režisora Aika Karapetjana jaunākā spēlfilma “Sema ceļojumi”, kas pēc ceļošanas pa daudziem ārvalstu festivāliem 8. septembrī beidzot piedzīvos Latvijas pirmizrādi kinoteātros, tiek pieteikta kā melnā komēdija un pasaka pieaugušajiem un solās sniegt jaunu, neparastu pienesumu latviešu komēdijas žanrā. Filma stāsta par ārzemnieku Semu, kurš dodas uz kādu nomaļu Eiropas vietu meklēt savu tēvu. Tomēr meklējumi ieved viņu pasaulē, kādu viņš nav iepriekš pieredzējis. Negaidītu situācijas pavērsienu rezultātā Sems nonāk kādas zemnieku ģimenes gūstā, no kurienes viņu, kā izrādās, var glābt tikai mazs sivēns. Vārdu sakot – pasaka pieaugušajiem par cūkām un svešiniekiem! Galveno lomu atveido Eiropas kino populārais beļģu aktieris Kevins Jansens, piedalās arī Latvijas aktieri Laura Siliņa, Aigars Vilims, Juris Bartkevičs un Normunds Griestiņš. Režisors Aiks Karapetjans atzinis, ka viņa jaunās filmas “Sema ceļojumi” galvenais iedvesmas avots ir amerikāņu režisors Sems Pekinpā, kura darbus raksturo izteikts skarbums, melnais humors un bezkompromisa pieeja stāstiem un saviem varoņiem: “Melnā absurda komēdija būtu visprecīzākais apzīmējums manai jaunajai filmai “Sema ceļojumi”, bet humors balstās nevis uz “gegiem” un jokiem, bet uz varoņu parspīlējumiem, kariķējumiem. Šo metodi vislabāk izmanto brāļi Koeni savās mizantropiskajās filmās “Nopietns cilvēks” (A Serious Man, 2009) un “Hadsakera rokaspuisis” (Hudsucker Proxy, 1994), Andrē Delvo filmā “Kādu vakaru vilcienā” (Un Soir, Un Train, 1968) un Dino Risi savās komēdijās.” Aiks Karapetjans atzīst, ka melnais humors latviešu kino kontekstā ir reti sastopama parādība.
“Dāvana vientuļai sievietei”. 1973. gadā tapušais Ērika Lāča meistardarbs ar žilbinošu Viju Artmani, patiešām smieklīgiem Leonu Krivānu un Egonu Maisaku, neaizmirstamo Eduarda Pāvula un Veltas Skurstenes duetu (“Runčuk, nemūžam!”) un citiem lieliskiem aktieriem ir neparasts veikums Latvijas kino ainavā – kriminālkomēdiju tajā patiešām nav daudz. Filmas sižets savijas ap centieniem noķert autozagļu bandu. Kādu ēsmu izmest? Protams – Kņopienei “Volga”!!! Uzzinājuši, ka vientuļā lauku mājas saimniece pēkšņi tikusi pie autiņa, Ādolfs un Spuļģis maskējas par veterinārārstiem un mēģina mašīnu nozagt, bet večiņa izrādās tīri sprigana un tik viegli neļaujas piekrāpties. Vētrainie piedzīvojumi beidzas somu pirtī, kur atklājas, ka Kņopiene patiesībā ir pārģērbta milicijas leitnante un viss piedzīvojums bijis rūpīgi izplānota operācija. Bet no filmas sākuma līdz beigām – sulīgi aktierdarbi, leģendāras Raimonda Paula dziesmas un nervus kutinošs izbrauciens ar auto!
“Tās dullās Paulīnes dēļ”. Viegli sirreāla, šarmantā retro garā ieturēta, mazliet melna un ļoti smieklīga ir Vijas Ramānes (Beinertes) kā diplomdarbs režijā VGIKā 1979. gadā tapusī filma pēc Vizmas Belševicas stāsta ar neaizmirstamajām Lilitu Bērziņu un Lidiju Freimani galvenajās lomās. Filmas varones ir divas pavecas māsas – Paulīne un Līzbete, kurām kāzas nav bijušas lemtas. Paulīne nospriež, ka tad vismaz bērēm jābūt lepnām. Māsas sāk pelnīt naudu ar sēnēm un ogām, sapērk dārgus audumus kleitām un smalkas parūkas, bet Paulīnei kļūst žēl, ka pati to skaistumu nemaz neredzēs. Viņa nolemj sarīkot bēru ģenerālmēģinājumu un izsaukt fotogrāfu, lai to iemūžina... Jāatzīst, zārku joki latviešiem parasti diez kā neiet pie sirds – par mirušiem labu vai neko utt. Bet šai filmai ir traki laimīgas beigas! Un miljonu vērta vien ir Paulīnes intonācija, sperot laukā savu leģendāro “tu saki?...”, kam šajā stāstā izrādās liktenīga loma.
“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Neviens latviešu humorfilmu saraksts (un vispār neviens latviešu filmu saraksts) nebūtu pilnīgs bez šīs režisora Jāņa Streiča 1981. gada klasikas, kas iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Lilita Bērziņa, Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Baiba Indriksone, jaunie Gundars Āboliņš un Diāna Zande un citi iemīļoti aktieri piešķir šai sadzīves komēdijai to dzīvību un sulīgās krāsas, kuru dēļ filma vairākkārt dažādās aptaujās atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu, joprojām ieņem regulāru vietu vasaras saulgriežu TV programmās un papildinājusi tautas mūsdienu folkloru ar virkni izteicienu. Tajā ir viss – gan uzjautrinošas ainas un pārpratumi, gan izcili aktierdarbi un visu laiku klātesoša, bet tik tikko jaušama smeldzes stīga – tieši tik, cik vajadzīgs, lai filma iegūtu absolūtu ticamību. Un nav obligāti jāgaida Jāņi, lai vēlreiz noskatītos Ērika, Dagnijas, Olitas un Viktora ņemšanos ap Mirttantes loterijā laimēto “Žiguli”.
“Kriminālās ekselences fonds”. Pāris krāpnieku, viena pistole un nolaupīts sunītis – tieši tik maz vajadzīgs, lai savērptos Oskara Rupenheita 2018. gadā uzņemtās komēdijas līdz absurdam trakais sižets. Imants Veide raksta scenāriju seriālam par krāpniekiem. Visam jābūt ticami, tāpēc literāts kopā ar čomu Hariju Kuharjonoku izmēģina dažādas krāpšanas shēmas. Taču Imants tik ļoti iejūtas jaunajā tēlā, ka pašam sakārojas kļūt par kriminālo autoritāti. Pie apvāršņa parādās veci žuļiki Duļķis un Aļģe, bet lielākais šķērslis ceļā uz kriminālās autoritātes statusu izrādās Imanta Kaimiņiene, kurai dukas vairāk nekā visiem vīrišķiem kopā. Šī filma sauc lietas spēcīgos vārdos, atgādinot, ka latviešiem ir pa spēkam pateikt arī ko rupjāku, ja kontekstā bez tā nekādi neiztikt. Un nekāda vaina!
Foto: Publicitātes
