No 21. oktobra līdz 31. martam Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā 30, aplūkojama izstāde “Aizliegtā modernitāte Raiņa un Aspazijas bibliotēkā”.
Raiņa un Aspazijas mājā glabājas teju deviņus tūkstošus grāmatu un periodisko izdevumu plašā dzejnieku bibliotēka. Tajā ir atrodams arī vērā ņemams skaits grāmatu, kas ir iekļautas 1939. gadā izdotajā aizliegto grāmatu, brošūru un citu Latvijā iespiesto poligrāfisko ražojumu sarakstā.
Kaut arī 1922. gadā pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir norādīts, ka Latvijas Republikā cenzūra ir aizliegta, vēl līdz Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apvērsumam literāri darbi un dažāda rakstura izdevumi tika skrupulozi pārbaudīti un vētīta to atbilstība dažādajām preses likuma redakcijām. Tika izveidots un aktīvi papildināts gan aizliegto grāmatu, gan sēnalu un neķītrību literatūras saraksts, tādējādi marginalizējot daļu tālaika literārā procesa. Grāmatu skaits, kas tika pakļauts cenzūrai, ievērojami palielinājās jau pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, lielākoties ietverot revolucionāru kreisā flanga un antimilitāru literatūru.
Muzeja speciālista Raimonda Ķirķa un dizainera Klāva Priedīša veidotā izstāde “Aizliegta modernitāte Raiņa un Aspazijas bibliotēkā” sniedz ieskatu arvien aktuālajā tēmā par varas un literatūras attiecībām un aicina lūkot, kā vēsture ietekmē mūsdienu izpratni par literatūras attīstību. Daļā grāmatu ir veltījumi Rainim un Aspazijai, tomēr vien par reto ir drošas liecības, ka dzejniekiem būtu bijusi nopietna satiksme ar to saturu vai autoriem.
“Grāmatas, kas apkopotas šajā izstādē, ir daļa no latviešu modernitātes kulminācijas. Tās ir likumsakarīgas aizvien pieaugošā urbānisma liecības, idejisko pūliņu rezultāts un ideoloģiju sadursmju punkts un slazds. Padomju varas okupācija ir centusies sagrozīt priekšstatu par Latvijas starpkaru vēsturi, tostarp arī tās sarkani iekrāsoto spektru. Šī izstāde ir mēģinājums uz to paraudzīties jau demokrātiskām acīm,” stāsta Ķirķis.
Foto: Publicitātes
