Jaunajā underground mūzikas mīļotāju iecienītajā vietā – Ģertrūdes ielas teātrī – vakar notika latvju psihedēliski smagās rokgrupas SoundArcade jaunā albuma Moving The Great Hadron.
Šie vīri vienmēr bijuši interesanti: viņu fani nav ne īsti smagās mūzikas pazinēji, ne īsti pagrīdnieki, ne īsti mūzikas intelektuāļi, bet kaut kas pa vidu – no katras šķirnes pa druskai. Kopumā sanāk SoundArcade fronte, kas savējo albumus un koncertus vienmēr gaida ar milzu nepacietību.
Grupas SoundArcade vēsturē Moving The Great Hadron ir trešais ripulis, kas, šķiet, vislabākais. Sastāva ziņā izmaiņu nav: Mārtiņš Ābols (vokāls), Lauris un Raitis Ābeles (ģitāra), Jānis Zāle (bass), Gints Spole (bungas) – vairs nav tikai vijolnieka. «Jā, vijoles nav, bet vokālists Mārtiņš mums tagad spēlē arī taustiņus,» atzina Lauris Ābele. «Līdz ar to skaņdarbos ir savādāks skanējums, arī muzikāli sadarbība bijusi lielāka. Šis albums ir varbūt mazliet ironiskāks, šie pieci skaņdarbi kopumā ir smagnējāki, bet es domāju, ka mūsu grupas rokraksts vienalga ir saglabājies.» Moving The Great Hadron bijis gatavs jau senāk, taču diska izdošana aizkavējusies. «Jā, bija maza pauze, kamēr noformējums tika sagatavots, bet mums jau vienalga arī nebija plāna disku izdot ātrāk. Ļāvām, lai viss notiek dabiski. Man liekas, ka muzikāli mēs šajā albumā esam vissavāktākie,» gandarīti atzīmēja ģitārists.
SoundArcade sola, ka arī koncertos būs taustiņi un pie to pārvaldīšanas būs vokālists Ābols. «Mums ir uzstādījums, ka albumos nekad nerakstām to, ko nevaram dzīvē nospēlēt. Tas mums tāds iekšējais princips. Varbūt tiek kādas skaņas dublētas, bet tās ir nianses: mēs klausītājus nemānām, ja viņi albumā dzird kādas ģitārpartijas, tad tās būs arī koncertā. Esmu dzirdējis, ka citas grupu mūziķi saka: nu, to jau dzīvajā neviens neprasa! Domāju, ka tas nebūtu godīgi pret klausītāju,» norādīja Lauris. Ābolam gan tagad būs sarežģījumi, jo viņš arī koncertos stāvēs pie taustiņiem, taču vokālists esot gatavs to darīt. «Nav nemaz tas tik sarežģīti. Nu, ir viena problēma, par ko Ābols teica, proti, kad ieslēdz stroboskopu, tad viņam sajūk visi taustiņi, jo tad visi ir tikai melni vai tikai balti, viss saiet vienā putrā, bet viņš līdz šim arī to ir izturējis,» jokoja Lauris.
Arī šajā albumā SoundArcade turpina savas tradīcijas – tikai piecas kompozīcijas (no tām viena instrumentālā), kuru ilgums vidēji ir astoņas minūtes, bet garākajai – pat 14. «Klausītajam pie tā jābūt sagatavotam,» teic Lauris. «Klausītājs no mums jau trīs minūšu gabalu nekad nav gaidījis un nav arī sagaidījis. Mūsu īsākais gabals ir ap sešām minūtēm, taču nekas – koncertos neviens par to nav sūdzējies. Reiz spēlējām šo 14 minūšu garo gabalu Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā, kur cilvēki it kā nāk tikai ballēties un priecāties, bet klausītāji vienalga bija apmierināti, prom neviens negāja un gribēja [dzirdēt] vēl.»
SoundArcade lielākais spēks slēpjas koncertos: šodien šos vīrus varēs redzēt un dzirdēt Jelgavas Melno cepurīšu galerijā (esot tāds alternatīvais centrs), bet rīt, 11. februārī, Liepājas klubā Fountaine Palace. Pēc tam ceļš vedīs arī uz Viļņu un Kauņu. «Pēdējā laikā mēs apzināti nespēlējām tik daudz tos skaņdarbus, kas tagad iekļauti jaunajā albumā, lai pašiem tie neapniktu – lai mēs nebūtu tos atspēlējušies un, kad izdotu albumu, lai pašiem būtu tā iekšējā enerģija un lielāka atdeve spēlēt. Šķiet, ka viss ir kārtībā. Pēc albuma prezentācijas koncertiem būs maza pauzīte, bet tad aprīlī mums būs koncerti Igaunijā, pabraukāsim arī pa Latviju.»
Jā, bet kāda tam visam jēga – naudu ar smago mūziku taču tāpat nenopelnīsi?! «Labs jautājums,» atzina Lauris. «Mums nav tādu plānu, ka vajadzētu kaut kur izsisties tālāk. Protams, mēs gribētu savu auditoriju paplašināt, bet mēs zinām savu vietu – neesam radio hitu grupa, neesam pilsētas svētku grupa. Arī klausītāju loks ir tik liels, cik ir. Mērķis ir darīt to, ko mēs pašlaik darām, un, ja kādam tas patiks un būs iespēja doties plašākos ūdeņos, mēs tur arī dosimies.
