Valmieras muzeja Izstāžu nama foajē logos no 19. janvāra līdz 13. februārim skatāma ekspresizstāde “Cimds kā pasaule”.
Latviešu rakstainie cimdi no seniem laikiem ir ne tikai praktiski lietojams apģērbs, bet arī dāvana, velte, zieds ar dziļi simbolisku jēgu. Cimds ir kā pasaules daļa. Tas iepazīstina ar valkātāju, ir rokas ietērps aukstam laikam un ļauj lepoties dižos godos. Latviešu cimdu rakstos ir senas aizsardzības zīmes, tie stāsta par rituālu tradīcijām krustabu, vedību un bedību godos. Cimdi ir viena no skaistākajām latviskās identitātes izpausmēm.
Pasaulē senākie cimdi ir atrasti Ēģiptes valdnieka Tutanhamona kapā. Faraona cimdiem bija atdalīti visi pirksti. Senajā Romā cimdus no zīda vai liniem valkāja gandrīz visi. No 12.gadsimta cimdi ieņēma svarīgu vietu sieviešu garderobē, tie tika rotāti ar izšuvumiem, pērlēm, dārgakmeņiem. Īpaši cimdi bija nepieciešami medībās ar piekūnu. Karotāji izmantoja bruņu cimdus. Cimdi bija augstdzimušo piederums. Bruņinieku vidē cimdiem bija plaša simboliska nozīme – bruņinieks sniedza cimdu kā zīmi vasalitātes pieņemšanai, bet cimda mešana zem kājām vai sejā nozīmēja izaicinājumu divkaujai. Daiļās dāmas dāvināja cimdus kā labvēlības zīmi. Napoleona kolekcijā bijuši ap 240 cimdu pāriem. No 1807.gada, kad tika izgudrota mašīna ādas pirkstaiņu pagatavošanai, tie kļuva plaši pieejami, un labais tonis paredzēja vīriešiem mainīt cimdus sešas reizes dienā. 20.gadsimta sākumā cimdi bija neiztrūkstošs elegants aksesuārs dāmām. Savukārt cimdus bez pirkstiem visbiežāk nēsāja baikeri, panki un metālisti, tie kļuva par savdabīgu slikto meiteņu un zēnu atšķirības zīmi.
Foto: Publicitātes
