Šonedēļ Valmieras teātrī pirmizrādes svētkus svin šīs sezonas pēdējam jauniestudējumam - Henrika Ibsena “Kad mēs mostamies” (oriģināli “Kad mēs, mirušie, mostamies”) Toma Treiņa režijā.
Kad tēlnieks Ārnolds Rūbeks pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtenē, negaidītā atkal satikšanās ar Irēni – sievieti, kura bijusi iedvesma viņa pasaules slavu guvušajai skulptūrai – liek Rūbekam pārvērtēt visu savu mūža darbu. Abu satikšanās ir mēģinājums atgriezties pagātnē un vienlaikus liecība šādas atgriešanās neiespējamībai. Lai gan sākotnēji šī skulptūra bijusi ideāli pilnīgs mākslas darbs, pamazām tā kļuvusi par vilšanos un radošo strupceļu. Šo pārvērtību izskaidrojums slēpjas zudušā iedvesmā, tās trūkums vienādojams ar atteikšanos no patiesas otra cilvēka mīlestības.
Toms Treinis: “Es sākotnēji skatījos citas Ibsena lugas virzienā. Bet tad es sapratu, ka man ir iespēja strādāt ar Rihardu Rudāku, un pavisam nejauši uzdūros pašai pēdējai Ibsena lugai. Šis stāsts par mākslinieku un viņa dzīvi mani uzrunāja. Luga iedarbojās uz mani pat lasot, jo tur bija kaut kāda mīkla, ko atšķetināt un tas vienmēr ir saistoši.”
1899. gadā sarakstītais darbs noslēdz Henrika Ibsena lugu ciklu, ko veido izcilā norvēģu dramaturga 90. gadu lugas – “Celtnieks Sūlness”, “Eijolfiņš” un “Juns Gābriels Borkmanis”.
Izrādes radošajā komandā arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Miķelis Putniņš un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Foto: Publicitātes
